Chapter 1

¹Es pirmajos nostāstos, Teofil, runāju par visu, ko Jēzus darīja un mācīja no sākuma
²Līdz tai dienai, kurā Viņš pacēlās debesīs, pavēlēdams caur Svēto Garu apustuļiem, kurus Viņš izredzēja.
³Tiem Viņš arī pēc savām ciešanām, daudzos pierādījumos apliecināja, ka Viņš ir dzīvs, un, četrdesmit dienas parādīdamies, runāja par Dieva valstību.
⁴Un Viņš ēda kopā ar tiem un pavēlēja viņiem neaiziet no Jeruzalemes, bet gaidīt Tēva apsolījumu, ko jūs (tā Viņš sacīja) no manas mutes dzirdējāt.
⁵Jo Jānis gan kristīja ar ūdeni, bet jūs pēc nedaudz dienām tiksiet kristīti Svētajā Garā.
⁶Tad tie, kas bija sapulcējušies, jautāja Viņam, sacīdami: Kungs, vai Tu šinī laikā atjaunosi Izraēļa valsti?
⁷Bet Viņš tiem sacīja: Nav jūsu daļa zināt laiku vai brīžus, ko Tēvs atstājis savā varā.
⁸Bet kad nāks pār jums Svētais Gars, tad jūs saņemsiet Viņa spēku; un jūs būsiet mani liecinieki Jeruzalemē un visā Jūdejā, un Samarijā, un visā zemē.
⁹Un to sacījis, tiem redzot, Viņš tika pacelts, un padebess paņēma Viņu no to acīm.
¹⁰Kad tie, Viņam debesīs uzejot, skatījās, lūk, divi vīri baltās drēbēs piestājās tiem
¹¹Un sacīja: Galilejas vīri, ko jūs stāvat, skatīdamies debesīs? Šis Jēzus, kas no jums tika paņemts debesīs, tāpat atnāks, kā jūs redzējāt Viņu debesīs aizejam.
¹²Tad viņi atgriezās atpakaļ Jeruzalemē no kalna, ko sauc par Olīvkalnu, kas ir tuvu Jeruzalemei, sabata gājiena attālumā.
¹³Un viņi atnākuši uzgāja Vakariņu telpā, kur uzturējās Pēteris un Jānis, Jēkabs un Andrejs, Fīlips un Toms, Bērtulis un Matejs, Jēkabs, Alfeja dēls, un Sīmanis Centīgais, un Jūda, Jēkaba brālis.
¹⁴Viņi visi vienprātīgi palika lūgšanā kopā ar sievietēm un Mariju, Jēzus Māti, un Viņa brāļiem.
¹⁵Tanīs dienās Pēteris, nostājies brāļu vidū, (bet tie bija kopā ap simts divdesmit cilvēku) sacīja:
¹⁶Brāļi, vajag izpildīt Rakstus, ko Svētais Gars pasludināja ar Dāvida muti par Jūdasu, kas bija vadonis tiem, kas apcietināja Jēzu.
¹⁷Tas bija pieskaitīts mums, un viņš piedalījās šinī kalpošanā.
¹⁸Tas ieguva tīrumu par netaisnības algu un, pakāries, vidū pārsprāga, un visas viņa iekšas izgāzās.
¹⁹Tas kļuva zināms visiem Jeruzalemes iedzīvotājiem, tā ka tas tīrums viņu valodā tika nosaukts Hakeldama, tas ir, asins tīrums.
²⁰Jo psalmu grāmatā rakstīts: Lai viņu mājvieta paliek tukša un lai neviens tanī nedzīvo; un viņa bīskapa pilnvaras lai saņem cits. (Ps 68; 108)
²¹Tāpēc vienam no tiem vīriem, kas ar mums bija vienoti visu laiku, kad Kungs Jēzus pie mums nāca un gāja,
²²Sākot ar Jāņa kristību, līdz tai dienai, kad Viņš no mums tika uzņemts debesīs, jākļūst līdz ar mums par Viņa augšāmcelšanās liecinieku.
²³Un viņi izraudzīja divus: Jāzepu, ko sauca par Barsabu, kas iesaukts Taisnīgais, un Matiju.
²⁴Un viņi, Dievu pielūgdami, sacīja: Tu, Kungs, pazīsti visu sirdis, parādi, kuru no šiem diviem Tu esi izvēlējies,
²⁵Lai tas saņemtu kalpošanas un apustuļa pienākumus, ko Jūdass atstāja, lai aizietu savā vietā.
²⁶Un tie deva viņiem lozes, un loze krita Matijam, un viņš tika pieskaitīts vienpadsmit apustuļiem.

Chapter 2

¹Kad Vasarsvētku diena bija pienākusi, visi viņi bija kopā tanī pat vietā.
²Un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stipra vēja pūsma, un piepildīja visu māju, kur tie sēdēja.
³Un viņiem parādījās mēles it kā no uguns, kas sadalījās un nolaidās uz ikviena no viņiem.
⁴Un visi tika Svētā Gara piepildīti un iesāka runāt dažādās valodās, kā Svētais Gars deva viņiem izrunāt.
⁵Bet Jeruzalemē dzīvoja jūdi, dievbijīgi vīri no visām tautām zem debess.
⁶Kad šī balss atskanēja, daudzi sanāca kopā un apjuka, jo ikviens dzirdēja tos runājam savā valodā.
⁷Un visi samulsa un brīnījās, sacīdami: Lūk, vai tie visi, kas runā, nav galilejieši?
⁸Un kā mēs ikviens dzirdējām savu valodu, kurā mēs dzimuši?
⁹Partieši un mēdieši, un elamitieši, un kas dzīvo Mezopotāmijā, Jūdejā un Kapadokijā, Pontā un Āzijā.
¹⁰Frīģijā un Pamfīlijā, Ēģiptē un Lībijas daļā ap Kirēni un ienācēji no Romas,
¹¹Tāpat jūdi un prozelīti, krētieši un arābi; mēs dzirdējām viņus mūsu valodās sludinām Dieva lielos darbus.
¹²Un visi pārsteigti brīnījās, viens otram sacīdami: Ko tas nozīmē?
¹³Bet citi izsmiedami sacīja: Tie ir salda vīna pilni.
¹⁴Bet Pēteris, nostājies ar tiem vienpadsmit, paceltā balsī sacīja viņiem: Jūdejas vīri un visi, kas dzīvojat Jeruzalemē, lai tas jums zināms, un savām ausīm uzmaniet manus vārdus:
¹⁵Viņi nav iereibuši, kā jūs domājat, jo ir tikai dienas trešā stunda;
¹⁶Bet tas ir, ko pravietis Joēls sacīja:
¹⁷Tas būs pēdējās dienās, saka Kungs, es izliešu no sava Gara pār ikvienu miesu, un jūsu dēli un jūsu meitas pravietos, un jūsu jaunieši redzēs parādības, un jūsu sirmgalvji sapņos sapņus.
¹⁸Un arī pār saviem kalpiem un savām kalponēm es tanīs dienās izliešu no sava Gara, un viņi pravietos.
¹⁹Un es došu brīnumzīmes augšā pie debesīm un apakšā virs zemes: asinis un uguni, un dūmu kvēpus;
²⁰Saule pārvērtīsies tumsā un mēness asinīs, iekams nāks Kunga lielā un redzamā diena.
²¹Un notiks, ka ikviens, kas Kunga vārdu piesauks, kļūs pestīts. (Jl.2,28-31)
²²Izraēliešu vīri! Uzklausiet šos vārdus: Jēzu no Nācaretes, šo Vīru, ko Dievs jums apliecinājis spēkā un brīnumos, un zīmēs, ko Dievs caur Viņu darījis jūsu vidū, kā arī jūs to zināt,
²³To jūs pēc Dieva noteiktā lēmuma un paredzes nodevāt un ar noziedznieku rokām piekalāt krustā, un nonāvējāt.
²⁴Dievs Viņu, atbrīvodams no miroņu valsts ciešanām, uzmodināja, jo tai bija neiespējami Viņu paturēt.
²⁵Jo Dāvids par Viņu saka: Es vienmēr redzēju Kungu savu acu priekšā, jo Viņš ir man pa labi, lai es nešaubītos.
²⁶Tāpēc mana sirds priecājās, un mana mēle gavilēja, un arī mana miesa dusēs cerībā.
²⁷Jo Tu neatstāsi manu dvēseli mirušo valstī, nedz dosi savam Svētajam redzēt satrūdēšanu.
²⁸Tu man esi zināmus darījis dzīves ceļus, un ar līksmību Tu mani piepildīsi sava vaiga priekšā.
²⁹Brāļi, es uzdrošinos ar jums vaļsirdīgi runāt par patriarhu Dāvidu, ka viņš ir nomiris un aprakts, un viņa kaps pie mums ir līdz šai dienai.
³⁰Viņš bija pravietis un zināja, ka Dievs viņam zvērēdams apsolīja sēdināt viņa tronī vienu no tā miesas atvasēm. (Ps.131,11)
³¹Viņš, to paredzēdams, sacīja par Kristus augšāmcelšanos, jo Viņš netika atstāts mirušo valstī, nedz Viņa miesa redzēja satrūdēšanu. (Ps.15,10)
³²Šo Jēzu Dievs cēla augšām, tam mēs visi esam liecinieki.
³³Dieva labās rokas paaugstināts un no Tēva saņēmis Svētā Gara apsolījumu, Viņš izlēja to, ko jūs redzat un dzirdat.
³⁴Jo Dāvids neuzgāja debesīs, bet pats sacīja: Kungs sacīja manam Kungam: sēdies pie manas labās rokas,
³⁵Iekams es Tavus ienaidniekus lieku par paklāju Tavām kājām. (Ps.109,1)
³⁶Tāpēc lai viss Izraēļa nams visnoteiktāk zina, ka Dievs padarīja Viņu par Kungu un Kristu, šo Jēzu, ko jūs sitāt krustā.
³⁷Bet viņi, to dzirdot, satriektu sirdi, sacīja Pēterim un pārējiem apustuļiem: Brāļi, ko mums darīt?
³⁸Un Pēteris viņiem sacīja: Gandariet par saviem grēkiem, un ikviens no jums lai kristās Jēzus Kristus vārdā jūsu grēku piedošanai, un jūs saņemsiet Svētā Gara dāvanu.
³⁹Jo solījums pieder jums un jūsu bērniem, un visiem, kas tālu ir, kurus Kungs, mūsu Dievs, vēl aicinās.
⁴⁰Vēl daudz citos vārdos viņš apliecināja un mācīja tos, sacīdams: Glābieties no šīs samaitātās cilts!
⁴¹Kas viņa vārdus pieņēma, tie kristījās; un tanī dienā pievienojās ap trīs tūkstoši dvēseļu.
⁴²Un viņi pastāvēja apustuļu mācībā, maizes laušanas sadraudzībā un lūgšanā.
⁴³Un ikvienai dvēselei bija bailes, jo apustuļi Jeruzalemē darīja daudzus brīnumus un zīmes, un lielas bailes pārņēma visus.
⁴⁴Bet visi, kas ticēja, turējās kopā, un viss viņiem bija kopīgs.
⁴⁵Viņi pārdeva savus īpašumus un mantu un izdalīja visiem, kā kuram vajadzēja.
⁴⁶Viņi ik dienas vienprātīgi sanāca svētnīcā un mājās lauza maizi, un gavilējot ar vientiesīgu sirdi pieņēma barību,
⁴⁷Godinādami Dievu un iegūdami žēlastību visā tautā. Bet Kungs ik dienas pievienoja viņiem tos, kam vajadzēja kļūt pestītiem.

Chapter 3

¹Pēteris un Jānis gāja svētnīcā ap devīto lūgšanas stundu.
²Tad atnesa kādu vīru, kas bija tizls no mātes miesām. Viņu ik dienas nolika pie tā sauktajām greznajām durvīm, lai viņš lūgtu dāvanas no tiem, kas ieiet svētnīcā.
³Viņš, redzēdams Pēteri un Jāni pirms ieiešanas dievnamā, lūdza no tiem kādu dāvanu.
⁴Bet Pēteris ar Jāni, uzlūkodami viņu, sacīja: Paskaties uz mums!
⁵Un viņš uzlūkoja tos, cerēdams kaut ko no viņiem saņemt.
⁶Bet Pēteris sacīja: Sudraba un zelta man nav; bet kas man ir, to es tev dodu: Nācarieša Jēzus Kristus vārdā celies un staigā!
⁷Un viņš, paņēmis aiz labās rokas, to piecēla; un tūdaļ tā kājas un pēdas nostiprinājās
⁸Un tas uzlēcis nostājās un sāka iet, un kopā ar viņiem iegāja svētnīcā, un lēkāja, un godināja Dievu.
⁹Un visa tauta redzēja viņu staigājam un Dievu godinām.
¹⁰Un viņi pazina to, ka viņš bija tas, kas, dāvanas lūgdams, sēdēja pie greznajām svētnīcas durvīm; un tos pārņēma izbrīns un bailes par to, kas viņam bija noticis.
¹¹Bet kad viņš turējās kopā ar Pēteri un Jāni, tad visa tauta brīnīdamās saskrēja ap viņiem tā sauktajā Salomona priekštelpā.
¹²To redzēdams, Pēteris sacīja tautai: Izraēliešu vīri, ko jūs brīnāties par to, vai ko skatāties uz mums it kā mēs ar savu spēku un varu būtu padarījuši to, ka šis staigā?
¹³Ābrahama Dievs un Īzāka Dievs, un Jēkaba Dievs, mūsu tēvu Dievs pagodināja savu Dēlu Jēzu, ko jūs nodevāt un noliedzāt Pilāta priekšā, kad tas nolēma Viņu atbrīvot.
¹⁴Svēto un Taisnīgo jūs noliedzāt un lūdzāt, lai jums dod slepkavu.
¹⁵Un dzīvības devēju jūs nonāvējāt, bet Dievs Viņu uzmodināja no miroņiem. Tam mēs esam liecinieki.
¹⁶Un ticības dēļ Viņa vārdam šo, kuru jūs redzat un pazīstat, Viņa vārds stiprināja; un ticība, kas no Viņa ir, dāvāja tam pilnīgu veselību visu jūsu priekšā.
¹⁷Bet tagad brāļi, es zinu, ka jūs tāpat kā jūsu priekšnieki nezināšanas dēļ to padarījāt.
¹⁸Jo Dievs to tā izpildīja, kā ar visu praviešu mutēm priekšsludinājis, ka Kristum jācieš.
¹⁹Tāpēc nožēlojiet grēkus un atgriezieties, lai jūsu grēki tiktu izdeldēti!
²⁰Un lai Kungs dotu atspirgšanas laikus, lai sūtītu To, ko Viņš jums priekšsludinājis, Jēzu Kristu.
²¹Ko debesīm vajag uzņemt līdz tam laikam, kad viss būs piepildīts, ko Dievs runājis no mūžības ar savu svēto praviešu muti.
²²Jo Mozus sacīja: Kungs, jūsu Dievs, iecels jums pravieti no jūsu brāļiem tāpat kā mani; Viņu jūs klausīsiet visās lietās, ko vien Viņš jums runās. (5.Moz.18,15)
²³Un notiks, ka ikviena dvēsele, kas šo pravieti neklausīs, tiks no tautas vidus izskausta. (5.Moz.18,19)
²⁴Un visi pravieši, kas runājuši, sākot ar Samuēlu un turpmāk, pasludināja šīs dienas.
²⁵Jūs esat praviešu un derības, ko Dievs slēdzis ar mūsu tēviem, bērni, jo Viņš sacīja Ābrahamam: Un tavos pēcnācējos tiks svētītas visas zemes ciltis.
²⁶Dievs dodams savu Dēlu, vispirms sūtīja Viņu pie jums, lai Viņš jūs svētītu, lai ikviens atgrieztos no saviem ļaunajiem darbiem.

Chapter 4

¹Kamēr viņi runāja tautai, pienāca priesteri, svētnīcas pārvalde un saduceji,
²Kas bija sarūgtināti par to, ka viņi mācīja tautu un sludināja augšāmcelšanos no miroņiem caur Jēzu.
³Un tie satvēra viņus un nodeva sardzei līdz rītam, jo bija jau vakars.
⁴Bet daudzi, kas šos vārdus bija dzirdējuši, ticēja; un šo vīriešu skaits bija pieci tūkstoši.
⁵Bet nākošajā dienā notika, ka Jeruzalemē sapulcējās viņu priekšnieki un vecākie, un rakstu mācītāji,
⁶Un augstais priesteris Anna, un Kaifa, un Jānis, un Aleksandrs, un cik to bija no priesteru kārtas.
⁷Un tie, novietojuši viņus vidū, jautāja: Ar kā spēku vai kā vārdā jūs to darījāt?
⁸Tad Pēteris, Svētā Gara piepildīts, sacīja viņiem: Tautas priekšnieki un vecākie, klausieties:
⁹Ja mūs šodien pratina labā darba dēļ, kas slimo cilvēku darīja veselu.
¹⁰Tad lai jums visiem un visai Izraēļa tautai ir zināms, ka mūsu Kunga Jēzus Kristus Nācarieša vārdā, kuru jūs krustā sitāt, kuru Dievs augšāmcēla no miroņiem, šis stāv jūsu priekšā vesels.
¹¹Viņš ir akmens, ko jūs, cēlāji, atmetāt, bet kas kļuvis par stūrakmeni; (Ps.117,22; Is.28,16; Mt.21,42; Mk.12,10; Lk.20,17; Rom.9,33)
¹²Un nevienā citā nav pestīšanas, jo zem debess cilvēkiem nav dots neviens cits vārds, kurā viņi varētu kļūt pestīti.
¹³Bet tie, redzēdami Pētera un Jāņa patstāvību un nopratuši, ka viņi ir nemācīti un vienkārši cilvēki, brīnījās un uzzināja, ka viņi bijuši kopā ar Jēzu.
¹⁴Un tie, redzot izdziedināto cilvēku ar viņiem kopā stāvam, nevarēja nekā pretim runāt.
¹⁵Bet tie lika viņiem atstāt augsto tiesu un apspriedās savā starpā,
¹⁶Sacīdami: Ko lai darām ar šiem cilvēkiem? Jo, ka brīnums caur viņiem noticis, tas zināms visiem Jeruzalemes iedzīvotājiem. Tas zināms, un mēs to nevaram noliegt.
¹⁷Bet lai tas tālāk tautā neizpaustos, mēs viņiem piedraudēsim, lai tie Viņa vārdā vairs nevienam cilvēkam nekā nerunā.
¹⁸Un tie, pasaukuši viņus, pavēlēja vairs nerunāt un nemācīt Jēzus vārdā.
¹⁹Tad Pēteris un Jānis tiem atbildēja, sacīdami: Spriediet, vai Dieva priekšā ir taisnīgi jūs vairāk klausīt nekā Dievu?
²⁰Jo mēs nevaram nerunāt par to, ko esam redzējuši un dzirdējuši.
²¹Un viņi piedraudēdami atlaida tos, neatrazdami iemesla tautas dēļ tos sodīt, jo visi teica, kas bija darīts un kas bija noticis;
²²Jo cilvēkam, pie kā šis izdziedināšanas brīnums notika, bija vairāk nekā četrdesmit gadu.
²³Kad viņus atlaida, tie aizgāja pie savējiem un stāstīja viņiem, ko augstie priesteri un vecākie tiem sacījuši.
²⁴To noklausījušies, viņi vienprātīgi pacēla savas balsis uz Dievu, sacīdami: Kungs, kas esi radījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tanī ir,
²⁵Kas caur Svēto Garu ar sava kalpa Dāvida, mūsu tēva, muti esi sacījis: Kāpēc pagāni trako un ļaudis izdomā nelietības?
²⁶Zemes ķēniņi saceļas un valdnieki apvienojas pret Kungu un Viņa Svaidīto? (Ps.2,1-2)
²⁷Jo patiesi šinī pilsētā Herods un Poncijs Pilāts apvienojušies ar pagāniem un ar Izraēļa ļaudīm pret Tavu svēto kalpu Jēzu, ko Tu esi svaidījis,
²⁸Lai darītu to, ko Tava roka un Tavs padoms nolēmis, ka tam jānotiek.
²⁹Bet tagad, Kungs, skaties viņu draudos un dod saviem kalpiem pilnā paļāvībā runāt Tavu vārdu!
³⁰Izstiep savu roku dziedināšanai un zīmju un brīnumu darīšanai sava svētā Dēla Jēzus vārdā!
³¹Pēc lūgšanas nodrebēja vieta, kur viņi bija sapulcējušies; un viņi visi kļuva svētā Gara pilni un drošsirdīgi runāja Dieva vārdu.
³²Un daudzie ticīgie bija viena sirds un viena dvēsele; un neviens no viņiem nekā no tā, kas viņiem bija, nesauca par savu, bet viss viņiem bija kopīgs.
³³Un apustuļi lielā spēkā deva liecību par mūsu Kunga Jēzus Kristus augšāmcelšanos; un liela žēlastība bija viņos visos.
³⁴Un neviena trūcīga nebija viņu starpā, jo tie, kam bija tīrumi un nami, pārdeva tos un atnesa maksu par pārdoto,
³⁵Un nolika apustuļiem pie kājam. Un katram tika dalīts, kā tam bja vajadzīgs.
³⁶Arī levīts Jāzeps, dzimis kiprietis, ko apustuļi sauca par Barnabu, kas nozīmē: iepriecināšanas dēls,
³⁷Pārdeva tīrumu, kas tam piederēja, un naudu atnesa un nolika pie apustuļu kājām.

Chapter 5

¹Bet kāds vīrs, vārdā Ananija, un viņa sieva Safīra pārdeva tīrumu
²Un ar sievas ziņu noslēpa daļu no tīruma maksas, bet kādu daļu atnesa un nolika pie apustuļu kājām.
³Tad Pēteris sacīja: Ananij, kāpēc sātans iekārdināja tavu sirdi, lai tu melotu Svētajam Garam un noslēptu daļu no tīruma maksas?
⁴Vai tev piederošais nevarēja tā palikt un vai pēc pārdošanas nebija tavā varā? Kāpēc tu šo lietu ieņēmi savā sirdī? Tu nesameloji cilvēkam, bet Dievam.
⁵Tad Ananija, dzirdēdams šos vārdus, pakrita un nomira; un visus, kas to dzirdēja, pārņēma lielas bailes.
⁶Tad jaunekļi piecēlušies nogādāja viņu prom un, iznesuši arā, apbedīja.
⁷Bet notika, ka pēc apmēram trijām stundām, nezinādama, kas bija noticis, atnāca arī viņa sieva.
⁸Tad Pēteris viņai sacīja: Saki man, sieviet, vai jūs par tādu maksu pārdevāt tīrumu? Un viņa sacīja: Jā, par tādu!
⁹Tad Pēteris teica viņai: Kāpēc jūs esat vienojušies kārdināt Kunga garu? Lūk, to kājas ir pie durvīm, kas apbedīja tavu vīru, un viņi aiznesīs arī tevi.
¹⁰Tūliņ tā nokrita pie viņa kājām un nomira. Un jaunekļi ienākuši atrada to mirušu, un viņi aiznesa to un apraka pie viņas vīra.
¹¹Un lielas bailes pārņēma visu draudzi un visus tos, kas to dzirdēja.
¹²Bet caur apustuļu rokām notika tautā daudz zīmju un brīnumu; un visi vienprātīgi bija kopā Salomona priekštelpā.
¹³Bet no pārējiem neviens neuzdrošinājās tiem piebiedroties, bet tauta tos ļoti godināja.
¹⁴Tad arvien vairāk auga to vīriešu un sieviešu skaits, kas ticēja uz Kungu,
¹⁵Tā kā tie iznesa slimos ielās un nolika gultās un nestavās, lai, Pēterim garām ejot, kaut viņa ēna kādu no tiem apēnotu un tie atbrīvotos no savām kaitēm.
¹⁶Tad sapulcējās Jeruzalemē arī daudzi no kaimiņu pilsētām; tie atnesa neveselos un ļauno garu apsēstos, un tie visi tika izdziedināti.
¹⁷Tad cēlās augstais priesteris un visi, kas kopā ar viņu bija (tie piederēja pie saduceju sektas), kļuva dusmu pilni
¹⁸Un apcietināja apustuļus, un novietoja tos publiskā cietumā.
¹⁹Bet Kunga eņģelis naktī atvēra cietuma durvis, izveda viņus ārā un sacīja:
²⁰Ejiet un, dievnamā nostājušies, runājiet ļaudīm visus šīs dzīvības vārdus!
²¹To dzirdējuši, viņi rīta agrumā iegāja svētnīcā un mācīja. Tad ieradās augstais priesteris un tie, kas ar viņu kopā bija, un sasauca augsto tiesu un visus Izraēļa bērnu vecākos un nosūtīja uz cietumu atvest tos.
²²Bet kad kalpi atnāca un, cietumu atvēruši, tos neatrada, viņi atgriezās un paziņoja,
²³Sacīdami: Mēs cietumu gan atradām visā rūpībā aizslēgtu un sargus durvju priekšā stāvot, bet, atvēruši to, mēs iekšā nevienu neatradām.
²⁴Bet svētnīcas priekšnieks un augstie priesteri, dzirdēdami šos vārdus, bija neziņā par to, kas noticis.
²⁵Bet kāds atnācis paziņoja viņiem: Lūk, vīri, ko jūs iemetāt cietumā, stāv dievnamā un māca ļaudis.
²⁶Tad svētnīcas priekšnieks ar kalpiem aizgāja un atveda viņus, nepielietojot varu, jo baidījās no ļaudīm, ka tie nenomētātu viņus akmeņiem.
²⁷Un tie, viņus atveduši, novietoja augstajā tiesā. Tad augstais priesteris jautāja viņiem,
²⁸Sacīdams: Mēs jums stingri pavēlējām nemācīt šinī vārdā. Un jūs, lūk, piepildāt Jeruzalemi ar savu mācību un gribat šī Cilvēka asinis saukt pār mums.
²⁹Bet Pēteris un apustuļi atbildēja, sacīdami: Dievam jāklausa vairāk nekā cilvēkiem.
³⁰Mūsu tēvu Dievs uzmodināja Jēzu, kuru jūs, piesitot krustā, nonāvējāt.
³¹Dievs ar savu labo roku Viņu paaugstinājis par Valdnieku un Pestītāju, lai Izraēli vestu pie grēku nožēlošanas un to piedošanas.
³²Mēs esam šo vārdu liecinieki un arī Svētais Gars, ko Dievs devis visiem, kas Viņam paklausa.
³³To dzirdējuši, tie saniknojās un nodomāja viņus nonāvēt.
³⁴Bet kāds farizejs, vārdā Gamaliēls, visā tautā iecīnīts bauslības mācītājs, piecēlās augstajā tiesā un lika šos cilvēkus uz īsu brīdi izvest ārā.
³⁵Un viņš tiem sacīja: Izraēliešu vīri, padomājiet sevī, ko jūs gribat darīt ar šiem cilvēkiem!
³⁶Jo pirms kādām dienām sacēlās Toedass, sacīdams, ka viņš kaut kas esot. Viņam piebiedrojās skaitā ap četri simti vīru. Viņu nonāvēja; un visi, kas viņam ticēja, tika izklīdināti un iznīcināti.
³⁷Pēc viņa pierakstīšanās laikā sadumpojās galilejietis Jūdass un aizrāva sev līdz tautu; bet viņš pats gāja bojā, un visi, kas viņam pievienojās, tika izklīdināti.
³⁸Tāpēc es jums tagad saku: atkāpieties no šiem cilvēkiem un atstājiet tos, jo, ja šis ir cilvēku nodoms un darbs, tad tas neiznāks.
³⁹Bet ja Dieva, tad jūs nevarēsiet to iznīcināt. Pretējā gadījumā jūs izrādīsities Dieva pretinieki. Tie viņam piekrita.
⁴⁰Un viņi, pasaukuši apustuļus, šaustīja tos un, piekodinādami nekad vairs nerunāt Jēzus vārdā, atlaida tos.
⁴¹Tad viņi priecādamies aizgāja no augstās tiesas, jo bija atzīti par cienīgiem Jēzus vārda dēļ ciest negodu.
⁴²Bet viņi nemitējās svētnīcā un mājās ik dienas mācīt un sludināt Jēzu Kristu.

Chapter 6

¹Bet tanīs dienās, mācekļu skaitam pieaugot, grieķu starpā cēlās kurnēšana pret ebrejiem, ka ikdienišķajā apkalpošanā viņu atraitnes netiek ievērotas.
²Tad tie divpadsmit, sasaukuši daudz mācekļu, sacīja: Nepieklājas mums atstāt Dieva vārdu un kalpot galdam.
³Tāpēc, brāļi, izraugiet no sava vidus septiņus goda vīrus, Svētā Gara un gudrības pilnus, kurus tad mēs iecelsim šinī darbā,
⁴Bet mēs pastāvēsim lūgšanā un vārda kalpošanā.
⁵Un šī runa patika visai sanāksmei. Un viņi izvēlēja Stefanu, vīru, kas bija ticības un Svētā Gara pilns, un Filipu, un Prohoru, un Nikanoru, un Timonu, un Parmenu, un ienācēju Nikolaju no Antiohijas.
⁶Šos viņi stādīja apustuļiem priekšā; un tie, Dievu pielūgdami, uzlika viņiem rokas.
⁷Un Kunga vārds auga, un mācekļu skaits Jeruzalemē stipri vairojās; arī liels pulks priesteru kļuva padevīgs ticībai.
⁸Bet Stefans, būdams žēlastības un spēka pilns, darīja lielus brīnumus un zīmes tautā.
⁹Tad cēlās daži no tā saucamās libertīņu un kirēniešu, un aleksandriešu sinagogas un no tiem, kas bija no Kilikijas un Āzijas, un strīdējās ar Stefanu;
¹⁰Un viņi nespēja pretoties gudrībai un garam, kas no viņa runāja.
¹¹Tad viņi sakūdīja vīrus, lai saka: Mēs dzirdējām, ka viņš runā zaimu vārdus pret Mozu un Dievu.
¹²Tad tie sakūdīja tautu un vecākos, un rakstu mācītājus. Tie saskrējuši satvēra viņu un aizveda augstajā tiesā.
¹³Un tie uzstādīja melīgu liecību, kas sacīja: Šis cilvēks nemitējas runāt pret svēto vietu un bauslību.
¹⁴Mēs dzirdējām viņu sakām, ka šis Jēzus no Nācaretes izpostīs šo vietu un pārgrozīs paražas, ko mums devis Mozus.
¹⁵Un visi, kas sēdēja augstajā tiesā, uzlūkojuši viņu, redzēja tā seju it kā eņģeļa vaigu.

Chapter 7

¹Tad augstais priesteris sacīja: Vai tas tā ir?
²Viņš teica: Brāļi un tēvi, klausieties! Godības Dievs parādījās mūsu tēvam Ābrahamam, kad tas bija Mezopotāmijā, pirms viņš pārcēlās dzīvot Hāranā.
³Un sacīja viņam: Aizej no savas zemes un saviem radiem un ej uz zemi, ko es tev rādīšu.
⁴Tad viņš aizgāja no kaldejiešu zemes un dzīvoja Hāranā. No turienes, kad tā tēvs nomira, Viņš to pārcēla šinī zemē, kurā jūs tagad dzīvojat;
⁵Un te Viņš tam nedeva mantojumā ne pēdas platuma, bet apsolīja to dot īpašumā viņam un pēc viņa - tā pēcnācējiem, kad viņam dēla vēl nebija.
⁶Tad Dievs viņam sacīja: Tavi pēcnācēji būs piedzīvotāji svešā zemē, un tos verdzinās un slikti ar tiem apiesies četri simti gadu;
⁷Un Kungs sacīja: Tautu, kurai tie vergos, es tiesāšu; un pēc tam tie izies un kalpos man šinī vietā.
⁸Un Viņš tam deva apgraizīšanas derību; un viņš dzemdināja Īzāku un to apgraizīja astotajā dienā; un Īzāks - Jēkabu un Jēkabs - divpadsmit ciltstēvus;
⁹Un ciltstēvi skaudības dēļ pārdeva Jāzepu uz Ēģipti, bet Dievs bija ar viņu.
¹⁰Un Viņš to izglāba no visām tā bēdām, un deva viņam žēlastību un gudrību faraona, Ēģiptes ķēniņa, priekšā, un tas iecēla viņu par Ēģiptes un visa sava nama valdnieku.
¹¹Tad nāca bads un lielas ciešanas pār visu Ēģipti un Kanaanu, un mūsu tēvi neatrada vairs pārtiku.
¹²Kad Jēkabs dzirdēja, ka Ēģiptē ir labība, viņš sūtīja mūsu tēvus pirmo reizi.
¹³Bet otrreiz brāļi pazina Jāzepu, un faraonam kļuva viņa cilts zināma.
¹⁴Tad Jāzeps sūtīja un aicināja pie sevis savu tēvu Jēkabu un visus savus radus, septiņdesmit piecas dvēseles.
¹⁵Un Jēkabs pārgāja uz Ēģipti, un nomira viņš un mūsu tēvi.
¹⁶Un tos pārveda Sihemā un guldīja kapā, ko Ābrahams, maksājot sudrabā, nopirka Sihema dēla Emmora bērniem.
¹⁷Bet kad tuvojās apsolījuma laiks, ko Dievs Ābrahamam bija solījis, tauta auga un vairojās Ēģiptē,
¹⁸Iekams Ēģiptē necēlās cits ķēniņš, kas Jāzepu nepazina.
¹⁹Viņš pievīla mūsu tautu un apspieda mūsu tēvus, lai tie pamestu savus bērnus, lai tie nedzīvotu.
²⁰Tanī laikā piedzima Mozus. Viņš bija Dievam patīkams un tika trīs mēnešus audzināts sava tēva namā.
²¹Bet kad tas bija izlikts, faraona meita paņēma to un audzināja viņu sev par dēlu.
²²Un Mozu mācīja visās ēģiptiešu gudrībās, un tas bija varens savos vārdos un darbos.
²³Kad viņš kļuva četrdesmit gadus vecs, viņam ienāca prātā apmeklēt savus brāļus, Izraēļa bērnus.
²⁴Un viņš, ieraudzījis kādu netaisnīgi ciešam, aizstāvēja to; un viņš to, kas netaisnīgi cieta, atrieba, nosizdams ēģiptieti.
²⁵Viņš domāja, ka brāļi sapratīs, ka Dievs tos izglābis ar viņa roku; bet tie to nesaprata.
²⁶Nākošajā dienā, kad tie ķildojās, viņš ieradās pie tiem un uzaicināja tos samierināties, sacīdams: Vīri, jūs esat brāļi, kāpēc jūs kaitējat viens otram?
²⁷Bet tas, kas savam tuvākajam darīja pārestību, atgrūda viņu, sacīdams: Kas tevi iecēlis mums par priekšnieku un tiesnesi?
²⁸Vai tu gribi nonāvēt tāpat, kā tu vakar nonāvēji ēģiptieti?
²⁹Šo vārdu dēļ Mozus aizbēga un kļuva ienācējs Madijana zemē, kur no viņa dzima divi dēli.
³⁰Kad četrdesmit gadu bija pagājis, Sinaja kalna tuksnesī viņam parādījās eņģelis degošā ērkšķu krūma liesmā.
³¹To redzēdams, Mozus brīnījās par šo parādību. Un kad viņš piegāja to apskatīt, Kunga balss atskanēja uz viņu, sacīdama:
³²Es esmu tavu tēvu Dievs, Ābrahama Dievs, Īzāka Dievs un Jēkaba Dievs. Tad Mozus, baiļu pārņemts, neuzdrošinājās vairs to uzlūkot.
³³Bet Kungs viņam sacīja: Noauj kurpes no savām kājām, jo tā vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme!
³⁴Es redzēdams redzēju savas tautas apspiešanu Ēģiptē un dzirdēju viņas vaimanas, un atnācu to atbrīvot; bet tagad nāc, es tevi sūtīšu uz Ēģipti!
³⁵Šo Mozu, ko tie noliedza, sacīdami: Kas tevi iecēlis mums par priekšnieku un tiesnesi? Šo Dievs sūtīja par priekšnieku un atbrīvotāju ar eņģeļa roku, kas viņam parādījās ērkšķu krūmā.
³⁶Viņš tos izveda, darīdams brīnumus un zīmes Ēģiptes zemē, Sarkanajā jūrā un četrdesmit gadus tuksnesī.
³⁷Šis ir tas Mozus, kas sacīja Izraēļa bērniem: Dievs cēla jums pravieti no jūsu brāļiem, tāpat kā mani. Viņu klausiet!
³⁸Viņš ir tas, kas draudzes vidū tuksnesī bija kopā ar eņģeli, kas runāja viņam Sinaja kalnā, un bija pie mūsu tēviem, un saņēma dzīvības vārdus, lai tos nodotu mums.
³⁹Mūsu tēvi negribēja viņam paklausīt, bet tie atmeta viņu un savās sirdīs atgriezās Ēģiptē,
⁴⁰Sacīdami Āronam: Darini mums dievus, kas mūs vadītu, jo mēs nezinām, kas noticis ar šo Mozu, kas izveda mūs no Ēģiptes zemes.
⁴¹Un tanīs dienās viņi darināja teļu, nesa elkam upuri un priecājās par savu roku darbu.
⁴²Bet Dievs novērsās un atdeva tos debess karaspēka kalpībai, kā tas rakstīts pravieša grāmatā: Vai tu, Izraēļa nams, šajos četrdesmit gados tuksnesī man upurēji dzīvniekus un upura dāvanas? (Am.5,25)
⁴³Jūs pieņēmāt Moloha telti un sava dieva Remfana zvaigzni, tēlus, ko darinājāt to pielūgšanai; un es jūs pārcelšu viņpus Babilonas. (Am.5,25-27)
⁴⁴Derības telts bija ar mūsu tēviem tuksnesī, kā to pavēlēja Dievs, sacīdams Mozum, lai viņš to uztaisa pēc parauga, kādu tas redzēja.
⁴⁵Mūsu tēvi, to paņēmuši, ar Jēzu ienesa pagānu daļā. Dievs tos izdzina mūsu tēvu vaiga priekšā līdz pat Dāvida dienām.
⁴⁶Tas iemantoja žēlastību pie Dieva un lūdza, lai viņš atrastu mājokli Jēkaba Dievam.
⁴⁷Tad Salomons uzcēla Viņam namu.
⁴⁸Bet Visaugstākais nemājo rokām darinātos, kā to pravietis saka:
⁴⁹Debess ir mans sēdeklis, bet zeme manu kāju paklājs. Kādu namu jūs man uzcelsiet, saka Kungs, vai kur ir mana atdusas vieta?
⁵⁰Vai ne mana roka visu to darījusi? (Is.66,1-2)
⁵¹Jūs, stūrgalvji, ar neapgraizītajām sirdīm un ausīm! Jūs vienmēr pretojaties Svētajam Garam: kā jūsu tēvi, tā arī jūs.
⁵²Kuru no praviešiem jūsu tēvi nav vajājuši? Viņi nonāvēja tos, kas iepriekš pasludināja Taisnīgā atnākšanu. Viņa nodevēji un slepkavas jūs esat tagad kļuvuši;
⁵³Ar eņģeļu rīkojumu jūs esat bauslību saņēmuši, bet nepildījāt.
⁵⁴To dzirdot, tie saskaitās savās sirdīs un grieza zobus uz viņu.
⁵⁵Bet viņš, Svētā Gara pilns, uzlūkodams debesis, redzēja Dieva godību un Jēzu stāvam pie Dieva labās rokas,
⁵⁶Un sacīja: Lūk, es redzu debesis atvērtas un Cilvēka Dēlu stāvam pie Dieva labās rokas.
⁵⁷Bet tie, stiprā balsī kliegdami, aizbāza savas ausis un vienprātīgi uzbruka viņam.
⁵⁸Un viņi akmeņiem nomētāja Stefanu, kas sauca un sacīja: Kungs Jēzu, pieņem manu garu!
⁶⁰Un viņš, ceļos nometies, skaļā balsī sauca, sacīdams: Kungs, nepieskaiti tiem šo grēku! To sacījis, viņš aizmiga Kungā. Un Sauls piekrita viņa nonāvēšanai.

Chapter 8

¹Bet tanī dienā notika liela Jeruzalemes baznīcas vajāšana; un visi, izņemot apustuļus, tika izklīdināti Jūdejas un Samarijas apvidos.
²Tad dievbijīgie vīri apbedīja Stefanu un ļoti viņu apraudāja.
³Bet Sauls postīja Baznīcu, iedams namos, tverot vīriešus un sievietes un nododot tos cietumā.
⁴Bet izklīdinātie staigāja apkārt, sludinādami Dieva vārdu.
⁵Tad Filips nogāja Samarijas pilsētā un sludināja tiem Kristu.
⁶Bet ļaudis uzmanīgi un vienprātīgi klausījās, ko Filips runāja, un redzēja zīmes, ko viņš darīja.
⁷Jo no daudziem, kas bija ļauno garu apsēsti, tie izgāja, stiprā balsī kliegdami; bet daudzi triekas skartie un tizlie tika izdziedināti.
⁸Un liels prieks bija tanī pilsētā.
⁹Bet kāds vīrs, vārdā Sīmanis, kas agrāk pilsētā bija burvis, krāpa Samarijas ļaudis, sacīdams, ka viņš esot kas liels.
¹⁰Viņu ievēroja visi: no maza līdz lielam, sacīdami: Šis ir tā sauktais lielais Dieva spēks.
¹¹Bet viņi tāpēc to ievēroja, ka tas ilgu laiku ar savām burvībām tos bija apmulsinājis.
¹²Bet kad tie noticēja Filipam, kas sludināja Dieva valstību, vīrieši un sievietes tika kristīti Jēzus Kristus vārdā.
¹³Tad arī pats Sīmanis kļuva ticīgs un, pieņēmis kristību, piebiedrojās Filipam, bet viņš, redzēdams notiekam zīmes un lielus brīnumus, apmulsis brīnījās.
¹⁴Kad apustuļi, kas bija Jeruzalemē, izdzirda, ka Samarija pieņēmusi Dieva vārdu, tie sūtīja pie viņiem Pēteri un Jāni.
¹⁵Tie atnākuši lūdza Dievu par viņiem, lai tie saņemtu Svēto Garu.
¹⁶Jo Tas vēl ne pār vienu no viņiem nebija nācis, bet viņi bija kristīti tikai Kunga Jēzus vārdā.
¹⁷Tad viņi uzlika tiem rokas, un tie saņēma Svēto Garu.
¹⁸Bet Sīmanis, redzēdams, ka caur apustuļu roku uzlikšanu tiek dots Svētais Gars, piedāvāja tiem naudu,
¹⁹Sacīdams: Dodiet arī man šo varu, lai ikviens, kam es uzlikšu rokas, saņemtu Svēto Garu! Bet Pēteris sacīja viņam:
²⁰Tava nauda lai iet ar tevi pazušanā, jo tu domāji Dieva dāvanu par naudu iemantot!
²¹Tev nav ne daļas, nedz mantojuma no šīs mācības, jo tava sirds nav taisnīga Dieva priekšā.
²²Tāpēc atgriezies no šī sava ļaunuma un lūdz Dievu! Varbūt šī tavas sirds iedoma tiks tev piedota.
²³Kā es redzu, tu esi žults rūgtuma pilns un netaisnības saitēs.
²⁴Bet Sīmanis atbildēja, sacīdams: Lūdziet jūs Kungu par mani, lai nekas no tā, ko jūs sacījāt, nenāk pār mani!
²⁵Tad viņi, Dieva vārdu apliecinājuši un pavēstījuši, griezās atpakaļ uz Jeruzalemi un vēl daudziem Samarijas apgabaliem sludināja evaņģēliju.
²⁶Tad Kunga eņģelis sacīja Filipam: Celies un ej uz dienvidiem pa ceļu, kas ved no Jeruzalemes uz Gazu, kas ir tuksnešains!
²⁷Viņš cēlās un aizgāja. Un, lūk, kāds vīrs no Etiopijas, einuhs, Etiopijas ķēniņienes Kandakes pilnvarnieks, kas pārvaldīja visas viņas mantnīcas, bija ieradies Jeruzalemē pielūgt Dievu.
²⁸Un atceļā, sēdēdams savos ratos, viņš lasīja pravieti Isaju.
²⁹Tad Gars sacīja Filipam: Ej un piebiedrojies šiem ratiem!
³⁰Filips piesteidzies un izdzirdis viņu lasām pravieti Isaju, sacīja: Vai tu domā, ka saproti, ko tu lasi?
³¹Viņš sacīja: Kā lai es to varu, ja man neviens nepaskaidro? Un viņš lūdza Filipu iekāpt un apsēsties pie viņa.
³²Bet Rakstu vieta, ko viņš lasīja, bija šī: It kā avs, ko veda nokaušanai, un kā jērs kluss cirpēja priekšā, tā Viņš neatvēra savu muti.
³³Viņa pazemošanai tiesa tika atcelta. Kas izstāstīs Viņa cilti, jo Viņa dzīvība tiek paņemta no šīs zemes? (Is.53,7-8)
³⁴Tad einuhs jautāja Filipam, sacīdams: Es tevi lūdzu, par ko pravietis to saka? Par sevi vai par kādu citu?
³⁵Bet Filips, atdarījis savu muti, un iesākdams ar šiem Rakstiem, sludināja viņam Jēzu.
³⁶Un viņi, ceļu turpinādami, nokļuva pie kāda ūdens; un einuhs sacīja: Lūk, ūdens! Kas mani kavē kristīties?
³⁷Filips sacīja: Ja tu no visas sirds tici, tad to var. Un viņš atbildēja, sacīdams: Es ticu, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls.
³⁸Un viņš pavēlēja apturēt ratus, un viņi abi, Filips un einuhs, iekāpa ūdenī, un viņš to kristīja.
³⁹Kad viņi izkāpa no ūdens, tā Kunga Gars aizrāva Filipu, un einuhs viņu vairs neredzēja, bet līksms turpināja ceļu.
⁴⁰Bet Filips tika atrasts Azotā un, evaņģēliju sludinādams, pārstaigāja visas pilsētas, kamēr nonāca Cēzarejā.

Chapter 9

¹Bet Sauls, vēl vienmēr dvesdams draudus un nāvi pār Kunga mācekļiem, gāja pie augstā priestera
²Un lūdza no viņa vēstules Damaskas sinagogām, lai šīs mācības vīriešus un sievietes, kurus atradīs, saistītus vestu uz Jeruzalemi.
³Un notika, viņam ceļojot, ka viņš tuvojās Damaskai; un piepeši gaisma no debesīm apspīdēja viņu.
⁴Un viņš, zemē nokritis, dzirdēja balsi sakām viņam: Saul, Saul, kāpēc tu mani vajā?
⁵Viņš sacīja: Kas tu esi, Kungs? Un Viņš: Es esmu Jēzus, ko tu vajā. Grūti tev pret dzenuli spert.
⁶Un viņš trīcēdams izbrīnā sacīja: Kungs, ko Tu gribi, lai es daru? Un Kungs sacīja viņam: Celies un ej pilsētā; un tur tev pateiks, kas tev jādara.
⁷Bet tie vīri, kas kopā ar viņu ceļoja, stāvēja kā mēmi, jo balsi viņi gan dzirdēja, bet nevienu neredzēja.
⁸Tad Sauls piecēlās no zemes un, acis atvēris, nekā neredzēja. Aiz rokām vezdami, tie ieveda viņu Damaskā.
⁹Un viņš tur bija trīs dienas nekā neredzēdams, neēdis un nedzēris.
¹⁰Bet Damaskā bija kāds māceklis, vārdā Ananija; un Kungs parādībā viņu uzrunāja: Ananij! Un tas sacīja: Šeit es esmu, Kungs.
¹¹Un Kungs sacīja viņam: Celies un ej uz tā saukto Taisno ielu un uzmeklē Jūdas mājā tarsieti, vārdā Sauls, jo lūk, viņš tur lūdz Dievu.
¹²Un viņš redzēja vīrieti, vārdā Ananiju, kas ienāca un uzlika viņam rokas, lai tas atdabūtu redzi.
¹³Bet Ananija atbildēja: Kungs, es no daudziem esmu dzirdējis par šo vīru, cik daudz ļauna viņš Taviem svētajiem darījis Jeruzalemē;
¹⁴Un te viņam ir augsto priesteru pilnvara saistīt visus, kas piesauc Tavu vārdu.
¹⁵Tad Kungs sacīja viņam: Ej, jo viņš man ir izredzēts trauks, lai nestu manu vārdu pagāniem, ķēniņiem un Izraēļa bērniem.
¹⁶Jo es viņam rādīšu, cik daudz tam būs jācieš mana vārda dēļ.
¹⁷Un Ananija aizgāja un iegāja namā, un, uzlicis rokas, sacīja: Brāli, Saul, Kungs Jēzus, kas tev parādījās ceļā, pa kuru tu nāci, sūtīja mani, lai tu kļūtu redzīgs un Svētā Gara pilns.
¹⁸Un tūdaļ no viņa acīm nokrita it kā zvīņas; un viņš kļuva redzīgs. Viņš piecēlās un tika kristīts.
¹⁹Un viņš, pieņēmis barību, atspirga. Tad viņš dažas dienas palika pie mācekļiem, kas bija Damaskā.
²⁰Un tūdaļ viņš sinagogās sludināja par Jēzu, ka Viņš ir Dieva Dēls.
²¹Bet visi, kas to dzirdēja, brīnījās un sacīja: Vai viņš nav tas, kas Jeruzalemē vajāja tos, kas piesauca šo vārdu? Un vai tāpēc viņš nav nācis šurp, lai tos saistītus vestu pie augstajiem priesteriem?
²²Bet Sauls atspirga arvien vairāk un ienesa sajukumu jūdos, kas dzīvoja Damaskā, apstiprinādams, ka Šis ir Kristus.
²³Kad pagāja vairākas dienas, jūdi kopīgi nolēma nonāvēt viņu.
²⁴Bet Sauls uzzināja viņu viltību. Un tie sargāja vārtus dienu un nakti, lai viņu nonāvētu.
²⁵Bet mācekļi, paņēmuši viņu, naktī nolaida grozā pāri mūrim un izglāba to.
²⁶Nonācis Jeruzalemē, viņš mēģināja pievienoties mācekļiem, bet visi baidījās viņa, jo neticēja, ka viņš ir māceklis.
²⁷Tad Barnaba, paņēmis viņu, aizveda pie apustuļiem un izstāstīja tiem, kā viņš ceļā redzēja Kungu, ka Viņš tam runāja un kā viņš Damaskā uzticīgi sludinājis Jēzus vārdā.
²⁸Un viņš kopā ar tiem Jeruzalemē nāca un gāja, vaļsirdīgi sludinādams Kunga vārdā.
²⁹Un viņš runāja ar pagāniem un pārrunāja ar grieķiem, bet tie meklēja viņu nonāvēt.
³⁰Brāļi, to uzzinājuši, aizveda viņu uz Cēzareju un aizsūtīja uz Tarsu.
³¹Tad Baznīcai visā Jūdejā, Galilejā un Samarijā bija miers, un tā auga, dzīvodama Kunga bijībā un pilna Svētā Gara iepriecinājuma.
³²Tad notika, ka Pēteris, apmeklēdams visus, nonāca pie svētajiem, kas dzīvoja Lidā.
³³Tur viņš atrada kādu cilvēku, vārdā Aineju, kas astoņus gadus, triekas skarts, gulēja gultā.
³⁴Un Pēteris sacīja viņam: Ainej, Kungs Jēzus Kristus tevi dziedina; celies un apklāj savu gultu! Un tūdaļ viņš piecēlās.
³⁵Un viņu redzēja visi Lidas un Saronas iedzīvotāji, kas atgriezās pie Kunga.
³⁶Bet Jopē bija kāda mācekle, vārdā Tabita, kas tulkojumā nozīmē stirna. Viņa bija bagāta labiem darbiem un dāvāja nabagiem dāvanas.
³⁷Tanīs dienās notika, ka viņa saslima un nomira; un viņi to nomazgāja un nolika augštelpā.
³⁸Bet tā kā Lida bija tuvu Jopei, mācekļi, izdzirduši, ka Pēteris atrodas tur, sūtīja divus vīrus pie viņa ar lūgumu, lai tas nekavējas atnākt pie viņiem.
³⁹Tad Pēteris cēlās un aizgāja tiem līdz. Un kad viņš bija atnācis, tie uzveda viņu augštelpā; un visas atraitnes nostājās ap viņu, raudādamas un rādīdamas viņam svārkus un virsdrēbes, ko "Stirna" bija tām darinājusi.
⁴⁰Kad visi bija izraidīti ārā, Pēteris, nometies ceļos, pielūdza Dievu un, pagriezies pret mironi, sacīja: Tabita, celies augšām! Un viņa atvēra savas acis un, Pēteri ieraudzījusi, atsēdās.
⁴¹Tad viņš, pasniedzis tai roku, to piecēla. Un viņš, saaicinājis svētos un atraitnes, rādīja tiem to dzīvu.
⁴²Tas kļuva zināms visā Jopē, un daudzi ticēja uz Kungu.
⁴³Un notika, ka viņš daudz dienas pavadīja Jopē pie kāda ādmiņa Sīmaņa.

Chapter 10

¹Bet Cēzarejā bija kāds vīrs, vārdā Kornēlijs. Viņš bija simtnieks tā sauktajā itāliešu karaspēka daļā;
²Viņš ar visu savu namu bija reliģiozs un dievbijīgs; tas deva daudz dāvanu ļaudīm un vienmēr lūdza Dievu.
³Ap devīto dienas stundu viņš parādībā skaidri redzēja Dieva eņģeli, kas ienāca pie viņa un sacīja: Kornēlij!
⁴Bet viņš, to uzlūkojis un baiļu pārņemts, sacīja: Kas ir, Kungs? Bet tas viņam sacīja: Tavas lūgšanas un tavas nabagu dāvanas pacēlušās Dieva priekšā, lai tevi pieminētu.
⁵Un tagad sūti vīrus uz Jopi un liec ataicināt zināmo Sīmani, kas tiek saukts Pēteris.
⁶Viņš viesojas pie viena ādmiņa Sīmaņa, kā māja atrodas pie jūras. Viņš tev pateiks, kas tev jādara.
⁷Kad eņģelis, kas viņam to teica, aizgāja, viņš pasauca savus divus kalpus un vienu dievbijīgu kareivi no tiem, kas bija pie viņa;
⁸Tiem viņš visu izstāstīja un aizsūtīja tos uz Jopi.
⁹Bet nākošajā dienā, kad tie vēl bija ceļā un tuvojās pilsētai, Pēteris ap sesto stundu uzkāpa mājas augšā lūgt Dievu.
¹⁰Un viņš izsalka un gribēja ēst. Kamēr tie sagatavoja, viņš tika garā aizrauts.
¹¹Un viņš redzēja atvērtas debesis un kādu trauku nolaižamies, it kā lielu palagu aiz četriem stūriem no debesīm nolaistu zemē;
¹²Tanī bija visādi četrkājaiņi un zemes rāpuļi, un debess putni.
¹³Un balss vēstīja viņam: Pēteri, celies, nokauj un ēd!
¹⁴Bet Pēteris sacīja: Nē, Kungs, es nekad neesmu ēdis neko nešķīstu un netīru.
¹⁵Tad otrreiz balss uz viņu: Ko Dievs šķīstījis, to nesauc par nešķīstu!
¹⁶Tas notika trīs reizes; un trauks tūdaļ tika uzņemts debesīs.
¹⁷Un kamēr Pēteris sevī nodomāja, ko nozīmē redzētā parādība, lūk, Kornēlija sūtītie vīri, meklēdami Sīmaņa namu, stāvēja pie durvīm.
¹⁸Un tie sauca, jautādami: Vai te viesojas Sīmanis, kas tiek saukts Pēteris?
¹⁹Bet kamēr Pēteris domāja par parādību, Gars viņam sacīja: Lūk, trīs vīri tevi meklē.
²⁰Tāpēc celies, nokāp un nemaz nešaubīdamies, ej viņiem līdz, jo es tos sūtīju!
²¹Bet Pēteris, nokāpis pie vīriem, sacīja: Lūk, es esmu tas, ko jūs meklējat. Kāda iemesla dēļ jūs atnācāt?
²²Tie sacīja: Simtnieks Kornēlijs, taisnīgs un dievbijīgs vīrs, ko godina visa jūdu tauta, saņēma pamācību no svētā eņģeļa, lai aicinātu tevi savā namā un uzklausītu tavus vārdus.
²³Tad viņš ieveda tos iekšā un uzņēma mājvietā; bet nākošajā dienā viņš cēlies gāja tiem līdz; arī daži brāļi no Jopes pavadīja viņu.
²⁴Otrā dienā viņš nonāca Cēzarejā. Bet Kornēlijs, saaicinājis savus radus un tuvākos draugus, gaidīja viņus.
²⁵Un notika, ka, Pēterim ienākot, Kornēlijs nāca viņam pretim un, nometies pie tā kājām, pagodināja viņu.
²⁶Bet Pēteris pacēla viņu, sacīdams: Celies, arī es esmu cilvēks.
²⁷Un viņš, sarunādamies ar to, iegāja iekšā un atrada daudz atnācēju.
²⁸Un viņš tiem sacīja: Jūs zināt, ka jūdu cilvēkiem nav atļauts biedroties un satikties ar svešinieku; bet man Dievs atklāja, ka nevienu cilvēku nevajag uzskatīt par nešķīstu vai netīru.
²⁹Tāpēc uzaicināts es atnācu bez šaubīšanās. Es jautāju, kādā iemesla dēļ jūs mani aicinājāt?
³⁰Tad Kornēlijs sacīja: Pirms četrām dienām ap šo laiku, devītajā stundā, es lūdzu Dievu savā namā un, lūk, nostājās manā priekšā vīrs spožās drēbēs un sacīja:
³¹Kornēlij, tava lūgšana uzklausīta, un Dievs tavas labdarības dāvanas atminējies sava vaiga priekšā.
³²Tāpēc sūti uz Jopi un liec ataicināt Sīmani, kas tiek saukts Pēteris; viņš viesojas ādmiņa Sīmaņa namā pie jūras.
³³Tad es tūdaļ sūtīju pie tevis, un labi tu darīji atnākdams. Tagad mēs visi stāvam tavā priekšā, lai uzklausītu visu, ko Kungs tev pavēlējis.
³⁴Bet Pēteris, atvēris savu muti, sacīja: Patiesi, es atzīstu ka Dievs nešķiro personas (5.Moz.10,17; Īj.34,19; Gudr.6,8; Rom.2,11; Gal.2,6; Ef.6,9; Kol.3,25; 1.Pēt.1,17)
³⁵Bet ikvienā tautā tas, kas Viņa bīstas un taisnīgi dzīvo, ir Viņam patīkams.
³⁶Dievs sūtīja vārdu Izraēļa bērniem, pasludinādams mieru caur Jēzu Kristu. (Viņš ir Kungs pār visiem.)
³⁷Jūs zināt, kādi notikumi norisinājās visā Jūdejā, sākot ar Galileju, pēc kristības, ko sludināja Jānis.
³⁸Kā Dievs ar Svēto Garu un spēku svaidīja Nācarieti Jēzu, kas staigāja, labu darīdams un dziedinādams visus velna nomāktos, jo Dievs bija ar Viņu.
³⁹Mēs esam liecinieki visam tam, ko Viņš darīja Jūdu zemē un Jeruzalemē. Viņu tie nonāvēja, piesitot krustā.
⁴⁰Dievs Viņu uzmodināja trešajā dienā un atļāva Viņam parādīties.
⁴¹Ne visai tautai, bet Dieva izredzētajiem lieciniekiem, mums, kas kopā ar Viņu ēdām un dzērām pēc augšāmcelšanās no miroņiem.
⁴²Viņš mums pavēlēja sludināt tautai un apliecināt, ka Viņš ir Dieva ieceltais soģis pār dzīvajiem un mirušajiem.
⁴³Par Viņu liecina visi pravieši, ka visi, kas uz Viņu tic, Viņa vārdā saņem grēku piedošanu.
⁴⁴Kamēr Pēteris šos vārdus runāja, nāca Svētais Gars pār visiem, kas vārdos klausījās.
⁴⁵Un apgraizītie ticīgie, kas atnāca kopā ar Pēteri, bija pārsteigti, ka Svētā Gara žēlastība tika izlieta arī uz pagāniem.
⁴⁶Jo tie dzirdēja viņus valodās runājam un Dievu augsti teicam.
⁴⁷Tad Pēteris sacīja: Kas var liegt ūdeni viņu kristīšanai, kas, tāpat kā mēs, saņēmuši Svēto Garu?
⁴⁸Un viņš pavēlēja tos kristīt Kunga Jēzus vārdā. Tad tie lūdza viņu dažas dienas palikt pie tiem.

Chapter 11

¹Bet apustuļi un brāļi, kas bija Jūdejā, dzirdēja, ka arī pagāni pieņēmuši Dieva vārdu.
²Kad Pēteris nonāca Jeruzalemē, apgraizītie pārmeta viņam,
³Sacīdami: Kāpēc tu gāji pie neapgraizītajiem un ēdi kopā ar viņiem?
⁴Tad Pēteris iesāka un attēloja viņiem pēc kārtas, sacīdams:
⁵Jopes pilsētā būdams, es lūdzu Dievu un, garā aizrauts, redzēju parādību: kāds trauks nonāca it kā liels palags aiz četriem stūriem no debesīm, nolaidās, un tas nonāca pie manis.
⁶Tanī ieskatījies, es redzēju zemes četrkājaiņus un zvērus, un rāpuļus, un debess putnus.
⁷Bet es dzirdēju arī balsi man sakām: Celies, Pēteri, nokauj un ēd!
⁸Bet es sacīju: Nekad nē, Kungs, jo nekas nešķīsts vai netīrs nekad nav nācis manā mutē.
⁹Tad balss no debesīm otrreiz man atbildēja: Ko Dievs šķīstījis, to nesauc par nešķīstu!
¹⁰Tas notika trīskārt, un viss tika paņemts atpakaļ debesīs.
¹¹Un, lūk, trīs vīri no Cēzarejas, kas bija sūtīti pie manis, tūdaļ nostājās pie nama, kurā es biju.
¹²Un Gars man sacīja, lai es, nemaz nešaubīdamies, eju tiem līdz. Bet arī šie brāļi nāca kopā ar mani, un mēs iegājām tā vīra namā.
¹³Bet tas mums stāstīja, ka viņš savā namā redzējis stāvam eņģeli un viņam sakām: Sūti uz Jopi un liec ataicināt Sīmani, kas tiek saukts Pēteris,
¹⁴Viņš tev pateiks vārdus, ar kuriem tu un viss tavs nams tiks atpestīti.
¹⁵Bet kad es sāku runāt, Svētais Gars nāca pār viņiem tāpat kā sākumā pār mums.
¹⁶Tad es atminējos Kunga vārdu, ko Viņš sacījis: Jānis kristīja ar ūdeni, bet jūs tiksiet kristīti Svētajā Garā. (Apd.1,5; Mt.3,11; Mk.1,8; Lk.3,16)
¹⁷Ja tad Dievs to pašu žēlastību devis viņiem, kā arī jums, kas esam ticējuši uz Kungu Jēzu Kristu, kas tad es esmu, ka spētu pretoties Dievam?
¹⁸To dzirdējuši, tie apklusa un godināja Dievu, sacīdami: Tātad arī pagāniem Dievs devis atgriešanos no grēkiem dzīvībā.
¹⁹Bet tie, kas tika izklīdināti vajāšanās, kuras notika Stefana dēļ, aizgāja līdz Feniķijai un Kiprai, un Antiohijai, nesludinādami šo vārdu nevienam kā tikai jūdiem.
²⁰Bet daži no tiem bija vīri no Kipras un Kirēnes, kas, nonākuši Antiohijā, runāja grieķiem, sludinādami Kungu Jēzu.
²¹Un Kunga roka bija ar viņiem; liels skaits ticēja un atgriezās pie Kunga.
²²Tad šī vēsts nonāca Jeruzalemes baznīcas ausīs, un viņi sūtīja Barnabu uz Antiohiju.
²³Viņš, atnācis un Dieva žēlastību redzējis, priecājās un pamudināja visus turēties pie Kunga ar patiesu sirdi.
²⁴Jo viņš bija labs cilvēks un Svētā.Gara un ticības pilns. Un daudz ļaužu pievienojās Kungam.
²⁵Tad Barnaba aizgāja uz Tarsu uzmeklēt Saulu. Un atradis to, atveda uz Antiohiju.
²⁶Un veselu gadu viņi tur darbojās baznīcā un mācīja daudz ļaužu, un Antiohijas mācekļi pirmo reizi sāka saukties par kristīgajiem.
²⁷Tanīs dienās no Jeruzalemes uz Antiohiju atnāca pravieši.
²⁸Un viens no tiem, vārdā Agabs, cēlās un Garā norādīja, ka liels bads nāks pār visu zemeslodi. Tas notika Klaudija laikā.
²⁹Bet visi mācekļi apņēmās, kā kurš varēdams, sūtīt pabalstu brāļiem, kas dzīvoja Jūdejā.
³⁰To viņi arī izdarīja. Caur Barnabas un Saula rokām viņi sūtīja vecākajiem.

Chapter 12

¹Tanī pat laikā ķēniņš Herods pielika rokas, lai mocītu dažus no Baznīcas.
²Viņš ar zobenu nonāvēja Jēkabu, Jāņa brāli.
³Bet viņš, redzēdams, ka tas patika jūdiem, lika apcietināt arī Pēteri. Bija neraudzētās maizes dienas.
⁴To saņēmis un cietumā ielicis, viņš nodeva to sargāšanai četrkārtējai sardzei, ik pa četri kareivji, gribēdams viņu pēc Lieldienām vest tautas priekšā.
⁵Un Pēteris tika turēts cietumā, bet Baznīca lūdza Dievu par viņu bez mitēšanās.
⁶Bet tanī pat naktī, kad Herods gribēja viņu aizvest, Pēteris divām važām sasiets, gulēja starp diviem kareivjiem, un sargi pie durvīm sargāja cietumu.
⁷Un, lūk, Kunga eņģelis piestājās, un gaisma atspīdēja telpā. Viņš sita Pēterim sānos, uzmodināja to un sacīja: Celies žigli! Un važas nokrita no viņa rokām.
⁸Tad eņģelis viņam sacīja: Apjozies un apaun savas kurpes! Un viņš tā izdarīja. Un viņš tam sacīja: Ietērpies savā mētelī un seko man!
⁹Un izgājis viņš tam sekoja un nezināja, ka tas, ko eņģelis darīja, ir īstenība, bet domāja, ka viņš redz parādību.
¹⁰Bet viņi, pagājuši garām pirmajai un otrajai sardzei, nonāca pie dzelzs vārtiem, kas veda pilsētā. Tie atvērās paši no sevis. Un izgājuši viņi nogāja vienu ielu, un eņģelis tūdaļ aizgāja no viņa.
¹¹Un Pēteris atjēdzies sacīja: Tagad es tiešām zinu, ka Kungs sūtījis savu eņģeli un izglābis mani no Heroda rokām un no visa, ko jūdu tauta gaidīja.
¹²Un apskatījies viņš aizgāja Jāņa, tā sauktā Marka, mātes Marijas namā. Tur daudzi bija sapulcējušies un lūdza Dievu.
¹³Kad Pēteris pieklauvēja pie sētas vārtiem, tad kalpone, vārdā Rode, iznāca klausīties;
¹⁴Un viņa, Pētera balsi pazinusi, priekā neatvēra durvis, bet ieskrēja iekšā, lai paziņotu, ka Pēteris stāv aiz durvīm.
¹⁵Bet tie sacīja viņai: Tu esi neprātīga. Bet viņa apgalvoja, ka tas tā ir. Tad viņi sacīja: Tas ir viņa eņģelis.
¹⁶Pēteris tomēr turpināja klaudzināt. Kad atvēra, tie viņu redzēja un brīnījās.
¹⁷Pamājis viņiem ar roku, lai tie klusētu, viņš pastāstīja, kā Kungs izvedis viņu no cietuma, un sacīja: Paziņojiet to Jēkabam un brāļiem! Un viņš izgājis devās uz citu vietu.
¹⁸Dienai iestājoties, kareivjos radās liels uztraukums: kas gan noticis ar Pēteri.
¹⁹Tad Herods meklēja viņu, bet neatrada; un viņš, nopratinājis sargus, pavēlēja tos aizvest. Tad viņš parcēlās no Jūdejas uz Cēzareju un uzturējās tur.
²⁰Bet viņš bija naidā ar tiriešiem un sidoniešiem. Tie vienprātīgi nāca pie viņa un, pārliecinājuši ķēniņa kambarkungu Blastu, lūdza mieru, jo to zemes pārtika no viņa.
²¹Tad noteiktā dienā Herods, tērpies ķēniņa tērpā, apsēdās tronī un uzrunāja viņus.
²²Bet tauta sauca: Tā ir Dieva balss, bet ne cilvēka!
²³Kunga eņģelis viņu tūdaļ sita, jo viņš nedeva Dievam godu; un viņš, tārpu saēsts, nomira.
²⁴Bet Kunga vārds auga un izplatījās.
²⁵Savu uzdevumu izpildījuši, Barnaba un Sauls atgriezās no Jeruzalemes, ņemdami līdz Jāni, kas tika saukts Marks.

Chapter 13

¹Antiohijas baznīcā bija pravieši un mācītāji, starp kuriem Barnaba un Sīmanis, saukts Melnais, un kirēnietis Lūcijs, un Manaēns, kas bija uzaudzis kopā ar tetrarhu Herodu un Sauls.
²Kad viņi kalpoja Kungam un gavēja, Svētais Gars sacīja tiem: Nošķiriet man Saulu un Barnabu darbam, kādam es tos esmu aicinājis!
³Tad viņi gavēja un lūdza Dievu, un, tiem rokas uzlikuši, atlaida tos.
⁴Un tie, Svētā Gara sūtīti, aizgāja uz Seleikiju, bet no turienes kuģī pārcēlās uz Kipru.
⁵Un viņi, nonākuši Salamīnā, sludināja Dieva vārdu jūdu sinagogās, un Jānis tiem bija palīgs.
⁶Un tie, pārstaigājuši visu salu līdz Pafai, atrada kādu jūdu vīru, vārdā Barjēzu, burvi, viltus pravieti.
⁷Tas bija kopā ar prokonsulu Sergiju Pāvilu, ļoti saprātīgu vīru. Šis, ataicinājis Barnabu un Saulu, vēlējās dzirdēt Dieva vārdu.
⁸Bet tiem pretojās burvis Elims (tā tulko viņa vārdu), cenzdamies prokonsulu novērst no ticības.
⁹Bet Sauls, kas ir arī Pāvils, Svētā Gara pilns, uzlūkojis viņu,
¹⁰Sacīja: Ak, tu, sātana bērns, visas viltības un melu pilns, katras taisnības ienaidnieks, vai tu nemitēsies sagrozīt Kunga taisnos ceļus?
¹¹Un, lūk, Kunga roka ir pret tevi; un tu būsi akls un kādu laiku neredzesi sauli. Un tūdaļ krēsla un tumsa nāca pār viņu, un viņš, apkārt staigādams, meklēja, kas viņam sniegtu roku.
¹²Tad prokonsuls, redzēdams notikušo, ticēja, brīnīdamies par Kunga mācību.
¹³Aizbraukušu no Pafas, Pāvils un tie, kas kopā ar viņu bija, nonāca Pamfilijas Pergā, bet Jānis šķīrās no viņiem un atgriezās Jeruzalemē.
¹⁴No Pergas, tālāk iedami, viņi nonāca Pizidijas Antiohijā, un, iegājuši sabata dienā sinagogā, apsēdās.
¹⁵Pēc bauslības un praviešu nolasīšanas sinagogas priekšnieki sūtīja pie viņiem, sacīdami: Brāļi, ja jums ir kādi pamācības vārdi ļaudīm, tad sakiet!
¹⁶Tad Pāvils piecēlās, ar roku norādījis klusēt, sacīja: Izraēliešu vīri un jūs, kas bīstaties Dievu, klausieties!
¹⁷Izraēļa tautas Dievs izredzēja mūsu tēvus un paaugstināja tautu, kad viņi bija piedzīvotāji Ēģiptes zemē un, paceltu roku, izveda viņus no tās,
¹⁸Un četrdesmit gadu laikā Viņš pacieta to izturēšanos tuksnesī.
¹⁹Viņš iznīcināja septiņas tautas Kanaana zemē un ar lozi piešķīra tiem viņu zemi
²⁰Apmēram pēc četri simti piecdesmit gadiem; pēc tam Viņš deva soģus līdz pravietim Samuēlam.
²¹Pēc tam viņi prasīja ķēniņu, un Dievs deva tiem Saulu, Kīsa dēlu, Benjamina cilts vīru, četrdesmit gadu ilgi.
²²To atmetis, Viņš iecēla tiem ķēniņu Dāvidu. Tam Viņš, liecību dodams, sacīja: Es atradu Dāvidu, Jeses dēlu, vīru pēc savas sirds, kas darīs visu, ko vēlos. (1 Ķēn.13,14; Ps.88,21)
²³No viņa pēcnācējiem Dievs saskaņā ar solījumu sūtīja Izraēlim Pestītāju Jēzu.
²⁴Pirms Viņa atnākšanas Jānis sludināja visai Izraēļa tautai grēku nožēlošanas kristību.
²⁵Bet, kad Jānis bija pabeidzis savas gaitas, viņš sacīja: Es neesmu tas, par ko jūs mani turat, bet, lūk, pēc manis nāk Tas, kam neesmu cienīgs atraisīt kāju apavus.
²⁶Brāļi, Ābrahama cilts bērni, un jūs, kas bīstaties Dievu, jums šis pestīšanas vārds ir sūtīts!
²⁷Jo Jeruzalemes iedzīvotāji un viņu priekšnieki, Viņu neatzīdami un notiesādami, izpildīja praviešu vārdus, kas katrā sabatā tiek lasīti.
²⁸Un tie, nekādu nāves vainu pie Viņa neatraduši, prasīja Pilātam, lai Viņu nonāvētu.
²⁹Kad tie visu bija izpildījuši, kas par Viņu rakstīts, noņēmuši Viņu no krusta, tie ielika Viņu kapā.
³⁰Bet trešajā dienā Dievs uzmodināja Viņu no miroņiem, un Viņš daudzās dienās parādījās tiem,
³¹Kas kopā ar Viņu no Galilejas atnāca Jeruzalemē. Tie līdz šim ir Viņa liecinieki tautā.
³²Un mēs pasludinām jums to solījumu, kas dots mūsu tēviem;
³³Jo Dievs, uzmodinādams Jēzu, izpildīja to mūsu bērniem, kā tas otrā psalmā rakstīts: Tu esi mans dēls, šodien es Tevi esmu dzemdinājis. (Ps.2,7)
³⁴Bet ka Viņš To no miroņiem uzmodinājis, un Tas jau vairs iznīcībā neatgriezīsies, to Viņš tā pateicis: Es jums došu Dāvida uzticamos svētumus. (Is.55,3)
³⁵Tāpat Viņš arī citur saka: Tu nedosi savam Svētajam redzēt satrūdēšanu. (Ps.15,10)
³⁶Bet Dāvids, nokalpojis savā paaudzē Dieva prātam, aizmiga, un viņš tika guldīts pie saviem tēviem un redzēja satrūdēšanu. (3.Ķēn.2,10)
³⁷Bet Tas, ko Dievs uzmodināja no miroņiem, neredzēja satrūdēšanu.
³⁸Tāpēc, brāļi, lai jums zināms, ka caur Viņu tiek jums pasludināta grēku piedošana, un visās tanīs lietās, no kā jūs Mozus bauslībā nevarējāt attaisnoties,
³⁹Ikviens, kas tic, caur Viņu tiek attaisnots.
⁴⁰Tāpēc, pielūkojiet, ka pār jums nenāk tas, ko pravieši sacījuši:
⁴¹Skatieties, nievātāji, un brīnieties, un iznīkstiet, jo es daru darbu jūsu dienās, darbu, kam jūs neticēsiet, ja kāds jums par to stāstīs.
⁴²Viņiem izejot, tie lūdza, lai nākošajā sabatā tiem runā šos vārdus.
⁴³Kad sinagoga bija atlaista, daudzi jūdi un dievbijīgie prozelīti sekoja Pāvilam un Barnabam; viņi tiem runāja un skubināja pastāvēt Dieva žēlastībā.
⁴⁴Nākošajā sabatā gandrīz visa pilsēta sapulcējās klausīties Dieva vārdu.
⁴⁵Bet jūdi, redzēdami daudz ļaužu, iedegās naidā un zaimodami runāja pretim tam, ko Pāvils sacīja.
⁴⁶Tad Pāvils un Barnaba vaļsirdīgi pateica: Dieva vārdu vajadzēja vispirms jums sludināt, bet tā kā jūs to atmetāt un sevi uzskatāt par mūžīgās dzīves necienīgiem, tad, lūk, mēs griežamies pie pagāniem.
⁴⁷Jo tā Kungs mums pavēlējis: Es Tevi nolikšu pagāniem par gaismu, lai Tu būtu pestīšana līdz pasaules galam. (Is.49,6)
⁴⁸Pagāni, to dzirdēdami, priecājās un godināja Kunga vārdu; un tie, kas mūžīgai dzīvei bija izredzēti, ticēja.
⁴⁹Un Kunga vārds izpaudās visā apgabalā.
⁵⁰Bet jūdi, sakūdījuši dievbijīgas un cienītas sievietes un pilsētas ievērojamākos vīrus, sacēla vajāšanu pret Pāvilu un Barnabu un izdzina viņus no savām robežām.
⁵¹Un tie, nokratījuši uz viņiem putekļus no savām kājām, aizgāja uz Ikoniju.
⁵²Bet mācekļi bija prieka un Svētā Gara pilni.

Chapter 14

¹Un notika, ka Ikonijā viņi kopā iegāja jūdu sinagogā un tā runāja, ka liels daudzums jūdu un grieķu kļuva ticīgi.
²Bet neticīgie jūdu kūdīja un pamudināja pagānu sirdis uz naidu pret brāļiem.
³Viņi tur uzturējās diezgan ilgu laiku, uzticīgi kalpodami Kungam, kas apliecināja savu žēlastības vārdu, likdams zīmēm un brīnumiem notikt caur viņu rokām.
⁴Tad sašķēlās pilsētas ļaudis, jo citi bija ar jūdiem, bet citi ar apustuļiem.
⁵Bet tad notika pagānu, jūdu un to priekšnieku uzmākšanās, lai nodarītu tiem pārestību un nomētātu viņus akmeņiem.
⁶To nojauzdami, viņi aizbēga uz Likaonijas pilsētām Listru un Derbi un visu tā apgabala apkārtni. Tur viņi sludināja evaņģēliju.
⁷Un Listrā sēdēja kāds vīrs slimām kājām, būdams tizls no savas mātes miesām, kas vēl nekad nebija staigājis.
⁸Viņš dzirdēja Pāvilu runājam, kas, to uzlūkodams un redzēdams, ka tam ir ticība kļūt dziedinātam,
⁹Skaļā balsī sacīja: Celies stāvus uz savām kājām! Un viņš uzlēca un staigāja.
¹⁰Bet ļaudis, redzēdami to, ko darīja Pāvils, pacēla savas balsis un likaoniski sacīja: Dievi kļuvuši līdzīgi cilvēkiem un nonākuši pie mums.
¹¹Un viņi nosauca Barnabu par Jupiteru, bet Pāvilu par Merkuriju, jo viņš bija galvenais runātājs.
¹²Bet Jupitera priesteris, kas atradās ārpus pilsētas, atvedis vēršus un vainagus pie vārtiem, gribēja kopā ar ļaudīm upurēt.
¹³Kad apustuļi Barnaba un Pāvils to dzirdēja, tie saplēsa savas drēbes un, izsteigušies pie ļaudīm, kliedza,
¹⁴Sacīdami: Vīri, ko jūs darāt? Arī mēs esam līdzīgi jums mirstīgi cilvēki, kas jums sludinām no šī tukšuma atgriezties pie dzīvā Dieva, kas radījis debesis un zemi, un jūru, un visu, kas tanīs ir.
¹⁵Kas pagājušās paaudzēs visām tautām atļāvis iet savus ceļus.
¹⁶Viņš neatstāja sevi bez apliecinājuma, darīdams labi no debesīm, dodams lietu un auglīgus laukus, pildīdams mūs ar barību, bet mūsu sirdis ar prieku.
¹⁷To runādami, viņi tikko nomierināja ļaudis, lai tie viņiem neupurētu.
¹⁸Tad atnāca daži jūdi no Antiohijas un Ikonijas un, pierunājuši ļaudis, apmētāja Pāvilu akmeņiem. Domādami, ka viņš miris, tie izvilka viņu ārpus pilsētas.
¹⁹Kad mācekļi sapulcējās ap viņu, tas uzcēlās un iegāja pilsētā, bet nākošajā dienā kopā ar Barnabu aizgāja uz Derbi.
²⁰Pasludinājuši evaņģēliju šai pilsētai un daudzus pamācījuši, tie atgriezās Listrā un Ikonijā, un Antiohijā,
²¹Stiprinādami mācekļu dvēseles un pamudinādami pastāvēt ticībā, jo caur daudz ciešanām pienākas mums ieiet Dieva valstībā.
²²Un tie, iecēluši atsevišķām baznīcām prezbiterus, Dievu pielūgdami un gavēdami, novēlēja tos Kungam, uz ko viņi ticēja.
²³Un pārstaigājuši Pizidiju, viņi nonāca Pamfīlijā.
²⁴Tad viņi sludināja Dieva vārdu Pergā un aizgāja uz Ataliju.
²⁵No turienes viņi kuģī pārcēlās uz Antiohiju, no kurienes tie bija nodoti Dieva žēlastības darbam, ko viņi izpildīja.
²⁶Tur nonākuši un draudzi sapulcinājuši, tie stāstīja, cik daudz Dievs ar tiem darījis un kā Viņš pagāniem atvēris ticības durvis.
²⁷Pie mācekļiem viņi uzturējās labu laiku.

Chapter 15

¹Un daži, atnākuši no Jūdejas, mācīja brāļus: Ja jūs neapgraiza pēc Mozus ieraduma, jūs nevarat tikt pestīti.
²Pāvilam un Barnabam izcēlās ar viņiem ne mazums strīdu; un viņi nolēma, lai Pāvils un Barnaba, un daži no pārējiem aizietu šinī jautājumā uz Jeruzalemi pie apustuļiem un prezbiteriem.
³Tad viņi, draudzes pavadīti, gāja caur Feniķiju un Samariju, stāstīdami par pagānu atgriešanos, un sagādāja brāļiem lielu prieku.
⁴Kad viņi nonāca Jeruzalemē, tos uzņēma draudze un apustuļi, un vecākie, un viņi stāstīja, ko lielu Dievs ar tiem darījis.
⁵Tad daži no farizeju sektas, kas bija ticīgi, cēlās, sacīdami: Vajag viņus apgraizīt un pavēlēt tiem pildīt Mozus likumu.
⁶Apustuļi un vecākie sapulcējās, lai apspriestu šo jautājumu.
⁷Bet kad izcēlās liels strīds, Pēteris piecēlies sacīja viņiem: Brāļi, jūs zināt, ka Dievs kopš sendienām izvēlējies starp mums, ka pagāni no manas mutes dzirdētu evaņģēlija vārdu un ticētu.
⁸Un Dievs, kas pazīst sirdis, apliecināja, dodams tiem Svēto Garu, tāpat kā mums;
⁹Ticībā šķīstīdams to sirdis, Viņš nešķiroja mūs un viņus.
¹⁰Bet ko jūs tagad Dievu kārdināt, likdami mācekļu kaklā jūgu, ko ne mūsu tēvi, ne mēs nespējam nest?
¹¹Bet mēs ticam, ka caur Kunga Jēzus Kristus žēlastību tiksim pestīti tāpat kā viņi.
¹²Tad viss pulks klusēja un klausījās, kad Barnaba un Pāvils stāstīja, cik lielas zīmes un brīnumus Dievs darījis caur viņiem pagānu vidū.
¹³Un kad viņi apklusa, Jēkabs atbildēja, sacīdams: Vīri, brāļi, uzklausiet mani!
¹⁴Sīmanis stāstīja, kā Dievs pirmo reizi apžēlojies, lai no pagāniem veidotu tautu savam vārdam.
¹⁵Un ar to saskan praviešu vārdi, kā rakstīts:
¹⁶Pēc tam es atgriezīšos un atkal uzcelšu Dāvida sagruvušo telti, un to, kas tanī sagrauts, es atjaunošu un uzcelšu.
¹⁷Lai Kungu meklētu pārējie ļaudis un visas tautas, pār kurām mans vārds piesaukts, saka Kungs, kas to dara. (Am.9,11-12)
¹⁸No mūžības Kungam zināms Viņa darbs.
¹⁹Tāpēc es spriežu, ka nav apgrūtināmi tie, kas no pagāniem atgriežas pie Dieva.
²⁰Bet jāraksta viņiem, lai tie sargās no apgānīšanās ar elkiem un no netiklības, un no nožņaugtiem, un no asinīm.
²¹Jo Mozum no senlaikiem visās pilsētās ir savi sludinātāji sinagogās, kur katru sabatu viņi lasa.
²²Tad apustuļi un vecākie kopā ar draudzi nolēma izvēlēt no sava vidus starp brāļiem cienījamus vīrus: Jūdu, kas saucās Barsaba, un Sīlu, lai sūtītu tos kopā ar Pāvilu un Barnabu uz Antiohiju.
²³Viņu rokām rakstīdami: Apustuļi un vecākie brāļi sūta sveicienu tiem brāļiem no pagāniem, kas Antiohijā, Sīrijā un Kilikijā.
²⁴Tā kā mēs dzirdējām, ka daži, kas nākuši no mums, kam mēs neesam pavēlējuši, nogājuši uztrauca jūs vārdiem, samulsinādami jūsu dvēseles,
²⁵Tad mēs, kopā sapulcējušies, nolēmām izvēlēt vīrus un sūtīt pie jums tos kopā ar mums dārgajiem - Barnabu un Pāvilu.
²⁶Cilvēkiem, kas savas dzīvības devuši par mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdu.
²⁷Mēs nosūtījām Jūdu un Saulu, kas jums to pašu vārdiem pasacīs.
²⁸Jo Svētajam Garam un mums paticis neuzlikt jums nekādu citu nastu, kā vien šo nepieciešamo:
²⁹Lai jūs sargātos no elku upuriem un asinīm, un nožņaugtā, un netiklības. No tā sargādamies, jūs labi darīsiet. Palieciet veseli!
³⁰Tad tie tika atlaisti, un viņi nonāca Antiohijā. Draudzi sapulcinājuši, tie atdeva vēstuli.
³¹Kad tie to izlasīja, viņi priecājās par šo mierinājumu.
³²Bet Jūda un Sīla, paši pravieši būdami, daudz vārdiem pamācīja un stiprināja brāļus.
³³Kad viņi kādu laiku tur bija palikuši, brāļi tos atlaida mierā pie tiem, kas viņus bija sūtījuši.
³⁴Tomēr Sīla nolēma palikt tur, bet Jūda aizgāja viens uz Jeruzalemi.
³⁵Pāvils un Barnaba uzturējās Antiohijā un kopā ar daudz citiem mācīja un sludināja Kunga vārdu.
³⁶Pēc dažām dienām Pāvils sacīja Barnabam: Atgriezīsimies un apmeklēsim brāļus visās pilsētās, kur sludinājām Kunga vārdu, kā viņiem klājās. 37.
³⁸Bet Pāvils lūdza viņu, ka nevajag ņemt, jo tas Pamfilijā nošķīrās no viņiem un negāja līdzi darbā.
³⁹Tad radās nesaskaņas, tā ka viņi šķīrās viens no otra: un Barnaba, paņēmis līdz Marku, pārcēlās uz Kipru.
⁴⁰Bet Pāvils, izvēlējies sev Sīlu, devās ceļā, un brāļi to novēlēja Dieva žēlastībai.
⁴¹Viņš pārstaigāja Sīriju un Kilikiju, stiprinādams draudzes un pavēlēdams izpildīt visas apustuļu un vecāko pavēles.

Chapter 16

¹Tad viņš nonāca Derbē un Listrā. Lūk, un tur bija kāds māceklis, vārdā Timotejs, ticīgas jūdu sievietes dēls, bet tēvs bija pagāns.
²Brāļi, kas bija Listrā un Ikonijā, liecināja par viņu labu.
³Pāvils vēlējās, lai tas viņam ietu līdz, un, paņēmis, apgraizīja to jūdu dēļ, jo visi zināja, ka viņa tēvs ir pagāns.
⁴Pārstaigādami pilsētas, viņi nodeva pildīšanai noteikumus, ko apustuļi un vecākie Jeruzalemē bija lēmuši.
⁵Un tā draudzes tika stiprinātas ticībā un ik dienas pavairojās skaitā.
⁶Bet kad viņi gāja caur Frīģiju un Galatijas apvidu, Svētais Gars aizliedza viņiem sludināt Dieva vārdu Āzijā.
⁷Nonākuši Mīzijā, viņi mēģināja iet uz Bitīniju, bet Jēzus Gars viņiem to neļāva.
⁸Tad viņi, pagājuši garām Mīzijai, nonāca Troadā.
⁹Un naktī Pāvils redzēja parādību: kāds vīrietis, maķedonietis, stāvēja un lūdza viņu, sacīdams: Nāc uz Maķedoniju un palīdzi mums!
¹⁰Bet kad viņš parādību bija redzējis, mēs tūdaļ taisījāmies iet uz Maķedoniju, būdami pārliecināti, ka Dievs mūs sauc sludināt viņiem evaņģēliju.
¹¹No Troadas aizbraukuši, mēs tiešā ceļā nonācām Samotrākē un nākošajā dienā Neapolē,
¹²Un to turienes Filipos, kas ir pirmā vienas Maķedonijas daļas pilsēta un kolonija. Šinī pilsētā mēs pavadījām dažas dienas pārrunās.
¹³Tad sabata dienā mēs izgājām ārpus vārtiem pie upes, kur, šķiet, notika lūgšana; un apsēdušies mēs runājām ar sievietēm, kas tur bija sapulcējušās.
¹⁴Klausījās arī kāda sieviete, vārdā Līdija, kas godināja Dievu un bija purpura pārdevēja Tiatiras pilsētā. Kungs atvēra viņas sirdi, lai ievērotu to, ko runāja Pāvils.
¹⁵Kad viņa un viņas nams bija kristīti, tā mūs lūdza, sacīdama: Ja jūs domājat, ka es esmu Kungam uzticīga, nāciet manā namā un palieciet! Un viņa mūs ļoti lūdza.
¹⁶Bet notika, ka, mums uz lūgšanu ejot, sastapa mūs kāda meitenei, kurai bija gaišreģes gars, un pareģodama tā deva saviem kungiem lielu peļņu.
¹⁷Viņa sekoja Pāvilam un mums un sauca, sacīdama: Šie cilvēki ir Visaugstā Dieva kalpi, kas sludina jums pestīšanas ceļu.
¹⁸To viņa darīja daudzās dienās. Tad Pāvils saskaities pagriezās apakaļ un sacīja garam: Jēzus Kristus vārdā es tev pavēlu iziet no viņas. Un tas izgāja tanī pat stundā.
¹⁹Bet tās kungi, redzēdami, ka zudusi viņu peļņas cerība, satvēra Pāvilu un Sīlu un veda tos tirgus laukumā pie priekšniekiem.
²⁰Un tie sacīja, nododami viņus pilsētas pārvaldniekiem: Šie cilvēki, jūdi būdami, uztrauc mūsu pilsētu.
²¹Un viņi sludina ieražas, ko mums, romiešiem, nepieklājas ne pieņemt, ne pildīt.
²²Un arī tauta sacēlās pret viņiem, un pilsētas pārvaldnieki, tiem drēbes noplēsuši, lika tos rīkstēm šaustīt.
²³Un kad tie viņiem daudz sitienu bija devuši, tie iemeta viņus cietumā un pavēlēja sargiem, lai stingri tos apsargā.
²⁴Tādu pavēli saņēmis, viņš tos ieslodzīja iekšējā cietumā, bet kājas ieslēdza siekstā.
²⁵Bet pusnaktī Pāvils un Sīls lūdza un godināja Dievu; un apcietinātie klausījās viņos.
²⁶Piepeši notika liela zemestrīce, tā ka cietuma pamati sakustējās; un tūdaļ visas durvis atvērās, un visu važas atraisījās.
²⁷Bet cietuma sargs, uzmodies un redzēdams, ka cietuma durvis atvērtas, izvilka zobenu un gribēja sevi nonāvēt, domādams, ka ieslodzītie aizbēguši.
²⁸Tad Pāvils sauca stiprā balsī, sacīdams: Nedari sev nekā ļauna, jo mēs visi šeit esam.
²⁹Paprasījis ugunu, viņš iegāja iekšā un trīcēdams krita Pāvilam un Sīlam pie kājām.
³⁰Un viņš, izvedis tos ārā, sacīja: Kungi, kas man jādara, lai es kļūtu pestīts?
³¹Bet viņi atbildēja: Tici uz Kungu Jēzu, tad tu un tavs nams tiks pestīti.
³²Un tie runāja Kunga vārdu viņam un visiem, kas bija viņa namā.
³³Un tanī pat nakts stundā viņš ņēma tos un mazgāja viņu brūces; un tūdaļ viņš un viss tā nams tika kristīti.
³⁴Un viņš atveda tos savā mājā, sēdināja pie galda un priecājās kopā ar visu savu namu, ticēdams Dievam.
³⁵Un kad uzausa diena, pilsētas pārvaldnieki sūtīja tiesas kalpotājus, lai atbrīvo šos cilvēkus.
³⁶Tad cietuma sargs paziņoja Pāvilam šos vārdus: Pilsētas pārvaldnieki sūtīja, lai jūs atbrīvotu. Tad tagad izejiet un staigājiet mierā!
³⁷Bet Pāvils tiem sacīja: Tie mūs, romiešus, nenotiesātus, publiski šaustīja un ieslodzīja cietumā, bet tagad slepeni mūs izmet. Tā ne, bet lai nāk
³⁸Un paši mūs izved! Tad tiesas kalpotāji paziņoja šos vārdus pilsētas pārvaldniekiem. Un tie nobijās, dzirdēdami, ka viņi romieši.
³⁹Un tie atnāca, atvainojās viņu priekšā un izveduši lūdza aiziet no pilsētas.
⁴⁰Tad viņi, izgājuši no cietuma, aizgāja pie Līdijas un, apmeklējuši un iepriecinājuši brāļus, devās ceļā.

Chapter 17

¹Izgājuši cauri Amfipolei un Apollonijai, viņi nonāca Tesalonīkē, kur bija jūdu sinagoga.
²Pēc savas ieražas Pāvils iegāja pie viņiem un trīs sabatus skaidroja tiem Rakstus,
³Atklādams un izskaidrodams tiem, ka Kristum vajadzēja ciest un augšāmcelties no miroņiem; un ka tas ir Jēzus Kristus, ko es jums sludinu.
⁴Un daži no tiem ticēja un piebiedrojās Pāvilam un Sīlam un arī liels daudzums dievbijīgo un pagānu, kā arī ne mazums dižciltīgo sieviešu.
⁵Tad jūdi, būdami skaudīgi, paņēma no pūļa dažus ļaunus vīrus, sagāja barā, uztrauca pilsētu un, apstājuši Jazona namu, meklēja viņus, lai vestu tautas priekšā.
⁶Un tie, viņus neatraduši, vilka Jazonu un dažus brāļus pie pilsētas priekšniekiem, kliegdami, ka tie, kas uztrauc pilsētu, arī šurp atnākuši;
⁷Tos uzņēmis Jazons, un tie visi rīkojas pret ķeizara pavēlēm, sacīdami, ka ir cits ķēniņš - Jēzus.
⁸Tā viņi kūdīja tautu un pilsētas priekšniekus, kas to dzirdēja.
⁹Bet viņi, saņēmuši no Jazona un pārējiem galvojumu, tos atlaida.
¹⁰Bet brāļi tādēļ naktī aizsūtīja Pāvilu un Sīlu uz Beroju. Tur nonākuši, viņi iegāja jūdu sinagogā.
¹¹Šie bija cildenāki nekā tesalonīķieši. Viņi visai labprātīgi uzņēma vārdu, pētīdami ik dienas Rakstus, vai tas tā ir.
¹²Un daudzi no viņiem, kā arī ne mazums cienītu pagānu, kļuva ticīgi.
¹³Kad Tesalonīkes jūdi uzzināja, ka Pāvils Berojā sludina Dieva vārdu, tie nāca arī uz turieni, uzbudinādami un uztraukdami ļaudis.
¹⁴Tad brāļi tūdaļ sūtīja Pāvilu, lai viņš iet līdz jūrai, bet Sīla un Timotejs palika tur.
¹⁵Bet tie, kas pavadīja Pāvilu, aizveda viņu līdz Atēnām un aizgāja, saņēmuši no viņa pavēli Sīlam un Timotejam, lai tie drīz nāktu pie viņa.
¹⁶Kamēr Pāvils Atēnās tos gaidīja, tā gars viņā iedegās, redzēdams elkdievībai atdotu pilsētu.
¹⁷Un viņš sarunājās ar jūdiem un Dieva atzinējiem sinagogā, bet ik dienas tirgus laukumā ar tiem, kas bija klāt.
¹⁸Tad daži epikūriešu un stoiķu filozofi strīdējās ar viņu; bet daži sacīja: Ko šis pļāpa grib teikt? Bet citi: Šķiet, viņš ir jaunu dievu sludinātājs, jo viņš tiem sludināja Jēzu un augšāmcelšanos.
¹⁹Un tie, saņēmuši viņu, veda uz areopagu, sacīdami: Mēs taču varam dabūt zināt, kas tā par jaunu mācību, ko tu sludini?
²⁰Jo tu sniedz mūsu ausīm kaut ko jaunu. Tāpēc mēs gribam zināt, kas tas ir.
²¹Jo visiem atēniešiem un atnācējiem, svešiniekiem, nekas cits nerūpēja, kā vienīgi kaut ko jaunu runāt vai klausīties.
²²Tad Pāvils, stāvēdams areopaga vidū, sacīja: Atēnieši, es redzu jūs visās lietās pārāk reliģiozus!
²³Jo es, apstaigādams un aplūkodams jūsu dievekļus, atradu arī altāri, uz kura bija rakstīts: "Nepazīstamajam Dievam". Ko jūs nepazīdami godinājat, to es jums sludinu.
²⁴Dievs, kas radījis pasauli un visu, kas tanī ir, būdams debess un zemes Kungs, nemājo rokām celtos tempļos,
²⁵Un Viņu neapkalpo cilvēku rokas, it kā Viņam kā vajadzētu; Viņš pats dod visiem dzīvību un elpu, un visu.
²⁶Viņš padarīja to, ka no viena visu cilvēku cilts apdzīvotu visu zemes virsu, nosprauzdams noteiktus laikus un robežas to dzīvošanai.
²⁷Lai tie meklētu Dievu vai tie varētu Viņu nojaust un atrast, lai gan Viņš nav tālu no mums katra:
²⁸Jo Viņā mēs dzīvojam un kustamies, un esam, kā arī daži jūsu dzejnieki sacījuši: Mēs arī esam Viņa cilts.
²⁹Tāpēc mums, kas esam Dieva cilts, nevajag domāt, ka dievība līdzīga zeltam vai akmenim, vai cilvēka mākslas skulptūrai un izdomājumam.
³⁰Bet Dievs, skatīdamies pār šiem nezināšanas laikiem, tagad pasludina cilvēkiem, lai visi un visur gandara par grēkiem,
³¹Jo Viņš nolicis dienu, kurā taisnīgi tiesās pasauli caur Vīru, ko Viņš izredzējis un visiem to ticamu padarījis, uzmodinādams Viņu no miroņiem.
³²Dzirdēdami par mirušo augšāmcelšanos, daži zobojās, bet daži sacīja: Par to mēs tevi klausīsimies citu reizi.
³³Tā Pāvils aizgāja no viņu vidus.
³⁴Bet daži vīrieši piebiedrojās viņam un kļuva ticīgi, starp tiem Dionīzijs, areopaga loceklis, un sieviete, vārdā Damara, un citi līdz ar viņiem.

Chapter 18

¹Pēc tam viņš, aizgājis no Atēnām, nonāca Korintā.
²Un viņš atrada kādu jūdu, vārdā Akvilu, kas cēlies no Pontas. Tas ar savu sievu Priskillu nupat kā bija atnācis no Itālijas (jo Klaudijs bija pavēlējis visiem jūdiem atstāt Romu). Tiem viņš piebiedrojās.
³Un tā kā viņam bija tas pats amats, viņš palika pie tiem un strādāja. (Viņiem bija telšu taisītāju amats.)
⁴Un viņš katru sabatu mācīja sinagogā un, runādams par Kunga Jēzus vārdu, pārliecināja jūdus un grieķus.
⁵Bet kad Sīls un Timotejs atnāca no Maķedonijas, Pāvils vēl centīgāk sludināja jūdiem, ka Jēzus ir Kristus.
⁶Bet kad tie runāja pretim un zaimoja, viņš, izkratījis savas drēbes, sacīja tiem: Jūsu asinis lai nāk pār jūsu galvām. No šī brīža es iešu pie pagāniem.
⁷Un viņš, no turienes aizgājis, nonāca kāda dievbijīga vīra namā, kam vārds bija Tits Justs. Tā nams bija savienots ar sinagogu.
⁸Bet Krisps, sinagogas priekšnieks, un viss viņa nams ticēja uz Kungu, un daudzi korintieši, dzirdēdami, kļuva ticīgi un kristījās.
⁹Tad naktī Kungs parādībā sacīja Pāvilam: Nebīsties, bet runā un neklusē,
¹⁰Jo es esmu ar tevi, un neviens tevi neaiztiks, lai darītu tev ļaunu, jo man ir daudz ļaužu šinī pilsētā.
¹¹Tad viņš tur palika gadu un sešus mēnešus, tiem mācīdams Dieva vārdu.
¹²Bet kad Gallions bija prokonsuls Ahajā, jūdi vienprātīgi sacēlās pret Pāvilu un veda viņu tiesā,
¹³Sacīdami: Šis pierunā ļaudis kalpot Dievam pret likumu.
¹⁴Kad Pāvils sāka atvērt muti, Gallions sacīja jūdiem: Jūdu vīri, ja tas būtu kāds netaisns vai ļauns noziegums, es jūs, kā pienākas, uzklausītu,
¹⁵Bet ja strīdi ir par mācību, vārdiem un jūsu bauslību, tad lūkojiet paši; es negribu tanīs būt tiesnesis.
¹⁶Un viņš tos noraidīja no tribunāla.
¹⁷Tad visi, notvēruši sinagogas priekšnieku Sostenu, sita to tribunāla priekšā, bet Gallions neraizējās par viņiem.
¹⁸Bet Pāvils uzturējās tur vēl daudz dienas un, atvadījies no brāļiem, pārcēlās uz Sīriju, bet kopā ar viņu Priskilla un Akvila, kas Kenhrejā apcirpa savu galvu, jo tāds bija viņa solījums.
¹⁹Viņš nonāca Efezā un atstāja tos tur, bet pats, iegājis sinagogā, sarunājās ar jūdiem.
²⁰Tie lūdza viņu palikt ilgāku laiku, bet viņš.nepiekrita,
²¹Bet atvadīdamies viņš teica: Ja tāds būs Dieva prāts, es atkal atgriezīšos pie jums. Tad viņš aizgāja no Efezas.
²²Un viņš, nonācis Cēzarejā, aizgāja un apsveica draudzi, un devās uz Antiohiju.
²³Un kādu laiku tur palicis, viņš aizgāja; pārstaigādams pēc kārtas Galatijas apgabalu un Frīģiju, viņš stiprināja visus mācekļus.
²⁴Bet Efezā nonāca kāds jūds, vārdā Apolls, dzimis aleksandrietis, labs Rakstu pazinējs un daiļrunīgs.
²⁵Viņš bija mācīts Kunga ceļā un dedzīgs garā, runāja un cītīgi mācīja to, kas attiecas uz Jēzu, pats pazīdams tikai Jāņa kristību.
²⁶Viņš droši sāka sludināt sinagogā. To dzirdējuši, Priskilla un Akvila paņēma viņu pie sevis un vēl rūpīgāk paskaidroja viņam Kunga ceļu.
²⁷Kad viņš gribēja iet uz Ahaju, brāļi viņu pamācīja un rakstīja mācekļiem, lai viņu uzņem. Tur nonācis, viņš kļuva noderīgs tiem, kas ticēja;
²⁸Jo viņš atklāti un stipri atspēkoja jūdus, pierādīdams ar Rakstiem, ka Jēzus ir Kristus.

Chapter 19

¹Bet notika, kamēr Apolls bija Korintā, ka Pāvils, pārstaigājis augstienes apgabalus, nonāca Efezā. Atradis dažus mācekļus,
²Viņš tiem sacīja: Vai jūs saņēmāt Svēto Garu, kad kļuvāt ticīgi? Bet tie viņam sacīja: Mēs pat neesam dzirdējuši, ka Svētais Gars ir.
³Tad viņš tiem sacīja: Kā tad jūs esat kristīti? Tie sacīja: Jāņa kristībā.
⁴Bet Pāvils sacīja: Jānis kristīja tautu grēku nožēlošanas kristībā, sacīdams, lai tie tic uz To, kas pēc viņa nāks, t.i., uz Jēzu.
⁵To dzirdējuši, viņi tika kristīti Kunga Jēzus vārdā.
⁶Un kad Pāvils uzlika tiem rokas, Svētais Gars nāca uz viņiem, un tie runāja valodās un pravietoja.
⁷Bet viņu bija pavisam ap divpadsmit vīru.
⁸Tad viņš, iegājis sinagogā, droši sludināja trīs mēnešus, mācīdams un pārliecinādams par Dieva valstību.
⁹Bet kad daži palika cietsirdīgi un neticēja, ļaužu priekšā zaimodami Kunga ceļu, viņš no tiem aizgāja, nošķīra mācekļus un katru dienu tiem sludināja Tiranna skolā.
¹⁰Tas turpinājās divus gadus, tā ka visi, kas Āzijā dzīvoja, jūdi un pagāni dzirdēja Kunga vārdu.
¹¹Dievs ar Pāvila rokām darīja ne mazums brīnumu,
¹²Tā ka pat sviedrautus un priekšautus no viņa miesas uzlika neveselajiem, un slimības tos atstāja, un ļaunie gari izgāja no tiem.
¹³Bet daži no jūdiem, kas bija garu izdzinēji un klejoja apkārt, mēģināja piesaukt Jēzus vārdu pār tiem, kam bija ļaunie gari, sacīdami: Es jūs zvērinu pie Jēzus, ko Pāvils sludina.
¹⁴Bet tie, kas to darīja, bija dažī jūdi: augstā priestera Skevas septiņi dēli.
¹⁵Bet ļaunais gars tiem atbildēja, sacīdams: Jēzu es pazīstu un Pāvilu es zinu, bet kas jūs esat?
¹⁶Un cilvēks, kurā bija ļaunais gars, uzbruka tiem, ņēma pār abiem virsroku un pieveica tos, tā ka tie kaili un ievainoti aizbēga no tās mājas.
¹⁷Tas kļuva zināms visiem jūdiem un pagāniem, kas dzīvoja Efezā, un visus tos pārņēma bailes, un viņi godināja Kunga Jēzus vārdu.
¹⁸Un daudzi no ticīgajiem nāca, atzīdami un izstāstīdami savus darbus.
¹⁹Bet daudzi no tiem, kas nodarbojās ar māņticību, sanesa grāmatas un visu priekšā sadedzināja. Noteicot to vērtību, atrada, ka tā ir piecdesmit tūkstošu denāriju.
²⁰Tā Dieva vārds vareni auga un nostiprinājās.
²¹To pabeidzis, Pāvils garā apņēmās, pārstaigājot Maķedoniju un Ahaju, iet uz Jeruzalemi, sacīdams: Kad es būšu tur bijis, man būs jāredz arī Roma.
²²Tad viņš, aizsūtījis uz Maķedoniju divus savus palīgus, Timoteju un Erastu, pats kādu laiku palika Āzijā.
²³Bet tanī laikā notika liels nemiers Kunga ceļa dēļ.
²⁴Jo kāds sudrabkalis, vārdā Dēmetrijs, kas darināja Diānas sudraba tempļus un sagādāja amatniekiem ne mazums peļņas,
²⁵Sasaucis tos un citus, kas strādāja to pašu amatu, sacīja: Vīri, jūs zināt, ka no šī darba mums ir ieguvums;
²⁶Un jūs redzat un dzirdat, ka šis Pāvils ne vien Efezā, bet gandrīz visā Āzijā pārliecina un novērš daudz tautas, sacīdams, ka tie nav dievi, kas rokām darināti.
²⁷Bet ne tikai šai mūsu nodarbei draud briesmas kļūt atmestai, bet arī lielās Diānas templis tiks nievāts un arī sāks iznīkt viņas godība, ko pielūdz visa Āzijā un pasaule.
²⁸To dzirdēdami un dusmu pārņemti, tie kliedza, sacīdami: Liela ir efeziešu Diāna!
²⁹Un pilsētā cēlās nemiers. Tie vienprātīgi traucās uz teātri, raudami līdz maķedoniešus - Gaiju un Aristarhu, Pāvila ceļa biedrus.
³⁰Kad Pāvils gribēja iet pie tautas, mācekļi to nepieļāva.
³¹Bet arī daži no Āzijas dižciltīgajiem, kas bija viņa draugi, sūtīja pie viņa un lūdza, lai viņš neiet uz teātri.
³²Bet daži kliedza citu, jo sanāksme bija izjukusi, un vairums nezināja, kāda iemesla dēļ viņi sanākuši.
³³Tad tie no pūļa izvilka Aleksandru, ko jūdi bīdīja uz priekšu. Bet Aleksandrs, pieprasījis ar roku klusēšanu, gribēja aizstāvēties tautas priekšā.
³⁴Uzzinājuši, ka viņš ir jūds, tie visi vienā balsī apmēram divas stundas kliedza: Liela ir efeziešu Diāna!
³⁵Bet rakstvedis nomierināja pūli, sacīdams: Efeziešu vīri, vai ir kāds cilvēks, kas nezinātu, ka efeziešu pilsēta ir lielās Diānas, Jupitera meitas, godinātāja?
³⁶Tā kā tam neviens nevar pretim runāt, jums jānomierinās, lai neko neapdomīgu nedarītu.
³⁷Jūs atvedāt šos cilvēkus, kas nav ne tempļa aplaupītāji, ne jūsu dieves zaimotāji.
³⁸Ja Dēmetrijam un amatniekiem, kas kopā ar viņu, ir kāda prasība pret citiem, tad notiek tiesu sanāksmes un ir arī prokonsuli, lai sūdz viens otru.
³⁹Bet ja jums būtu vēl kāda cita prasība, to var izlemt likumīgā sanāksmē.
⁴⁰Mums arī jābīstas, ka mūs neapsūdz par šīs dienas sacelšanos, jo mēs nevaram uzrādīt, kas būtu pie dumpja vainojams. Un viņš to teicis, atlaida sanāksmi.

Chapter 20

¹Pēc tam, kad nemiers bija norimis, Pāvils, saaicinājis mācekļus, pamācīja tos, atvadījās un devās ceļā, lai ietu uz Maķedoniju.
²Bet pārstaigājis šos apgabalus un daudz vārdiem tos pamācījis, viņš nonāca Grieķijā.
³Tur viņš, palicis trīs mēnešus, domāja pārcelties uz Sīriju, bet, tā kā jūdi viņam uzglūnēja, viņš nolēma atgriezties caur Maķedoniju.
⁴Viņu pavadīja berojietis Zopatrs, Pirra dēls, tesalonīķieši - Aristarhs un Sekunds, derbietis Gaijs, Timotejs un no Āzijas - Tihiks un Trofims.
⁵Tie izgāja iepriekš un gaidīja mūs Troadā.
⁶Mēs no Filipiem aizbraucām pēc neraudzētās maizes dienas un piecās dienās nonācām pie viņiem Troadā, kur palikām septiņas dienas.
⁷Bet pirmajā nedēļas dienā, kad mēs sanācām maizi lauzt, Pāvils, gribēdams nākošajā dienā doties tālāk, runāja tiem; un viņa runa ieilga līdz pusnaktij.
⁸Bet augšistabā, kur mēs sanācām, bija daudz lampadu.
⁹Kad Pāvils tik ilgi runāja, tad kāds jauneklis, vārdā Eitihs, uz palodzes sēdēdams, iegrima dziļā miegā un, miega pārvarēts, nokrita no trešā stāva lejā un tika pacelts jau nedzīvs.
¹⁰Tad Pāvils, nokāpis zemē pie viņa, nometās pār viņu un, to apkampis, sacīja: Neuztraucieties, jo viņa dvēsele vēl viņā.
¹¹Tad viņš, uzkāpis augšā, lauza maizi, baudīja to un, runājis pietiekoši līdz gaismai, aizceļoja.
¹²Bet zēnu tie aizveda dzīvu un ļoti priecājās.
¹³Tad mēs, iekāpuši kuģī, braucām uz Asu, gribēdami tur uzņemt Pāvilu, jo tā viņš, pats iedams pa zemes ceļu, mums pavēlēja.
¹⁴Kad viņš Asā ar mums satikās, mēs viņu uzņēmām un pārcēlāmies uz Mitilēni.
¹⁵No turienes aizbraukuši, mēs nākošajā dienā nokļuvām iepretim Hijai, un otrā dienā mēs piestājāmies Samosā, bet nākošajā dienā nonācām Milētā;
¹⁶Jo Pāvils nolēma braukt Efezai garām, lai neuzkavētos Āzijā. Viņš steidzās, lai, ja tas iespējams, Vasarsvētkus svinētu Jeruzalemē.
¹⁷No Milētas viņš sūtīja uz Efezu un ataicināja baznīcas vecākos.
¹⁸Kad viņi atnāca un bija kopā ar to, viņš tiem sacīja: Jūs zināt, ka no pirmās dienas, kopš esmu atnācis Āzijā, es visu laiku biju pie jums,
¹⁹Kalpodams Kungam visā pazemībā un asarās, un pārbaudījumos, ko man sagādāja jūdu vajāšanas;
²⁰Arī neko noderīgu neesmu noklusējis, bet esmu jums sludinājis un jūs mācījis atklātībā un mājās,
²¹Apliecinādams jūdiem un pagāniem atgriešanos pie Dieva un ticību uz mūsu Kungu Jēzu Kristu.
²²Un tagad, lūk, garā saistīts, es eju uz Jeruzalemi, nezinādams, kas man tur notiks.
²³Tikai Svētais Gars man katrā pilsētā liecina, sacīdams, ka važas un apspiešana mani gaida Jeruzalemē.
²⁴Bet no tā visa es nebīstos, un es nevērtēju savu dzīvību dārgāku par sevi, lai tikai pabeigtu savas gaitas un kalpošanu vārdam, ko esmu saņēmis no Kunga Jēzus, lai apliecinātu Dieva žēlastības evaņģēliju.
²⁵Un, lūk, tagad es zinu, ka jūs visi, kuru vidū esmu staigājis, sludinādams Dieva valstību, manu vaigu vairs neredzēsiet.
²⁶Tāpēc es šinī dienā apstiprinu jums, ka esmu tīrs no visu asinīm.
²⁷Jo es neesmu atturējies sludināt jums visu Dieva prātu.
²⁸Uzmaniet paši sevi un visu ganāmo pulku, kurā Svētais Gars jūs iecēlis par bīskapiem, lai ganītu Dieva Baznīcu, ko Viņš ar savām asinīm ieguvis.
²⁹Es zinu, ka pēc manas aiziešanas pie jums iebruks plēsīgi vilki, kas nesaudzēs ganāmo pulku.
³⁰No jums pašiem celsies vīri, runādami aplamības, lai aizrautu mācekļus sev līdz.
³¹Tāpēc esiet nomodā, pieminēdami, ka es trīs gadus dienām un naktīm nemitējos ar asarām ikvienu no jums pamācīt!
³²Un tagad es jūs novēlu Dievam un Viņa žēlastības vārdam, kas spēj celt un dot mantojumu ar visiem svētajiem.
³³Sudrabu un zeltu vai drēbes ne no viena neesmu iekārojis.
³⁴Jūs paši zināt, ka šīs manas rokas gādāja par to, kas bija vajadzīgs man un tiem, kas pie manis ir.
³⁵Es jums visu esmu rādījis, ka, tā strādājot, jāuzņem vājie, atminēdamies Kunga Jēzus vārdu, ko Viņš sacījis: Svētīgāk ir dot nekā ņemt.
³⁶Un viņš, to sacījis, ceļos nometies, kopā ar viņiem visiem lūdza Dievu.
³⁷Bet visi gauži raudāja, metās Pāvilam ap kaklu un skūpstīja viņu,
³⁸Visvairāk noskumdami par vārdiem, ko viņš sacīja, ka tie vairs viņa vaigu neredzēs. Un tie pavadīja viņu līdz kuģim.

Chapter 21

¹Bet notika, ka mēs no viņiem šķīrāmies. Taisnā ceļā braukdami, nonācām Kosā un nākošajā dienā Rodā, un no turienes Patrā;
²Un mēs, atraduši kuģi, kas brauc uz Feniķiju, iekāpām un aizbraucām.
³Bet kad ieraudzījām Kipru un atstājām to pa kreisi, braucām uz Sīriju un nonācām Tirā, jo tur kuģim bija jāizkrauj krava.
⁴Atraduši mācekļus, mēs tur palikām septiņas dienas. Tie, Gara pamudināti, sacīja Pāvilam, lai viņš neiet uz Jeruzalemi.
⁵Kad šīs dienas bija pagājušas, mēs kājām devāmies ceļā. Visi kopā ar sievām un bērniem mūs pavadīja vēl ārpus pilsētas; un mēs jūrmalā, ceļos nometušies, lūdzām Dievu.
⁶Atvadījušies savā starpā, mēs iekāpām kuģī, bet viņi aizgāja savās mājās.
⁷No Tiras nonākuši Ptolemaidā, mēs pabeidzām jūras braucienu un, apsveikuši brāļus, palikām pie viņiem vienu dienu.
⁸Bet nākošajā dienā mēs devāmies ceļā un nonācām Cēzarejā. Iegājuši evaņģēlista Filipa, kas bija viens no septiņiem, namā, mēs palikām pie viņa.
⁹Viņam bija četras meitas, jaunavas, kuras pravietoja.
¹⁰Un kad mēs tur dažas dienas uzkavējāmies, no Jūdejas atnāca kāds pravietis, vārdā Agabs.
¹¹Tas, ieradies pie mums, paņēma Pāvila jostu un, saistījis sev kājas un rokas, sacīja: To saka Svētais Gars: tā jūdi Jeruzalemē saistīs vīru, kam šī josta pieder, un nodos pagānu rokās.
¹²To dzirdēdami, mēs un tie, kas tanī vietā bija, lūdzām, lai viņš neiet uz Jeruzalemi.
¹³Tad Pāvils atbildēja un sacīja: Ko jūs darāt, kāpēc raudat un skumdināt manu sirdi? Kunga Jēzus vārda dēļ es esmu sagatavojies, lai mani Jeruzalemē ne tikai sasietu, bet arī mirt.
¹⁴Nespēdami viņu pierunāt, mēs nomierinājāmies, sacīdami: Lai notiek Kunga prāts!
¹⁵Pēc šīm dienām mēs sagatavojāmies un gājām uz Jeruzalemi.
¹⁶Bet daži mācekļi no Cēzarejas nāca kopā ar mums. Viņi atveda līdz kādu kiprieti Mnasonu, seno mācekli, pie kura mums bija jāņem mājvieta.
¹⁷Kad nonācām Jeruzalemē, brāļi mūs labprāt uzņēma.
¹⁸Nākošajā dienā Pāvils kopā ar mums aizgāja pie Jēkaba, kur sapulcējās visi vecākie.
¹⁹Tos apsveicis, viņš pēc kārtas izstāstīja, ko Dievs ar viņa kalpošanu darījis pagāniem.
²⁰To dzirdējuši, tie godināja Dievu un sacīja viņam: Brāli, tu redzi, cik tūkstoši jūdu ir, kas palikuši ticīgi, un visi tie bauslības piekritēji.
²¹Bet viņi dzirdēja par tevi, ka tu tos jūdus, kas dzīvo starp pagāniem, mācot atkrist no Mozus, sacīdams, ka tiem nevajagot apgraizīt savus bērnus un dzīvot pēc ieražām.
²²Ko darīt? Katrā ziņā tautai jāsapulcējas, jo dzirdēs, ka tu atnācis.
²³Tāpēc dari to, ko mēs tev sakām. Mums ir četri vīri, kas devuši solījumus.
²⁴Ņem tos pie sevis, šķīsties kopā ar viņiem un samaksā par tiem, lai viņi apcērp galvas, tad visi zinās, ka tas, ko par tevi dzirdējuši, ir netaisnība, bet ka arī tu pats dzīvo pēc bauslības.
²⁵Bet par tiem, kas no pagāniem kļuvuši ticīgi, mēs nolēmām un rakstījām, lai viņi sargās no tā, kas elkiem upurēts, un asinīm, un nožņaugtā, un netiklības.
²⁶Tad Pāvils, paņēmis vīrus pie sevis, nākošajā dienā kopā ar tiem šķīstījās, iegāja svētnīcā, pasludinādams šķīstīšanās dienu izbeigšanos, tiklīdz par ikvienu no tiem būšot upurēts upuris.
²⁷Bet kamēr pagāja septiņas dienas, tie jūdi, kas bija no Āzijas, redzēdami viņu svētnīcā, sakūdīja visu tautu un, sagrābuši viņu, kliedza:
²⁸Izraēliešu vīri, palīdziet! Šis ir tas cilvēks, kas visur visus māca pret tautu, bauslību un šo vietu; turklāt arī pagānus viņš ievedis svētnīcā un tā apgānījis šo svēto vietu;
²⁹Jo tie redzēja efezieti Trofimu pilsētā kopā ar viņu un domāja, ka Pāvils to ievedis svētnīcā.
³⁰Tad visa pilsēta uztraucās, ļaudis saskrēja un, satvēruši Pāvilu, vilka to no svētnīcas ārā; un tūdaļ durvis aizslēdza.
³¹Kad tie gribēja viņu nonāvēt, tika paziņots sardzes priekšniekam, ka visā Jeruzalemē ir sacelšanās.
³²Paņēmis kareivjus un virsniekus, viņš tūdaļ aizskrēja pie tiem. Tie, redzēdami priekšnieku un kareivjus, mitējās sist Pāvilu.
³³Tad priekšnieks piegāja, satvēra viņu, pavēlēja sasiet to divām važām un vaicāja, kas viņš tāds un ko viņš darījis?
³⁴Bet pūlī daži kliedza šo, citi to. Nevarēdams troksnī nekā noteikta uzzināt, viņš pavēlēja aizvest to uz kareivju mītni.
³⁵Kad viņš nonāca līdz kāpnēm, notika, ka kareivji viņu nesa ļaužu uzmākšanās dēļ;
³⁶Jo daudz ļaužu sekoja, kliegdami: Nost ar viņu!
³⁷Pirms Pāvilu ieveda kareivju mītnē, viņš sacīja priekšniekam: Vai man atļauts tev ko teikt? Tas sacīja: Vai tu grieķiski proti?
³⁸Vai tu neesi tas ēģiptietis, kas pirms dažām dienām sacēla dumpi un aizveda tuksnesī četrus tūkstošus sikariešu vīru?
³⁹Un Pāvils sacīja viņam: Es esmu jūdu cilvēks, tarsietis, ievērojamās Kilikijas pilsētas pilsonis; es tevi lūdzu, atļauj man runāt tautai.
⁴⁰Kad viņš to atļava, Pāvils, uz kāpnēm stāvēdams, māja ļaudīm ar roku un dziļam klusumam iestājoties, runāja ebreju valodā, sacīdams:

Chapter 22

¹Brāļi un tēvi, uzklausiet tagad aizstāvēšanos, kādu es jums teikšu!
²Kad tie dzirdēja, ka viņš tos uzrunā ebreju valodā, tie kļuva vēl klusāki,
³Un viņš sacīja: Es esmu jūds, dzimis Tarsā, Kilikijā, bet uzaudzināts šinī pilsētā, izglītojies pie Gamaliēla kājām saskaņā ar tēvu bauslības patiesībām, bauslības cīnītājs, kādi arī jūs šodien visi esat;
⁴Un šo mācību esmu vajājis līdz nāvei, saistīdams un nododams cietumā vīriešus un sievietes,
⁵Kā to man apliecina augstais priesteris un visi vecākie, no kuriem, saņēmis vēstules, gāju pie brāļiem uz Damasku, lai no turienes tos sasaistītus vestu uz Jeruzalemi un sodītu.
⁶Bet notika, ka, man ejot un dienas vidū tuvojoties Damaskai, piepeši mani apspīdēja spilgta gaisma no debesīm.
⁷Un es nokritu zemē un dzirdēju balsi man sakām: Saul, Saul, kāpēc tu mani vajā?
⁸Bet es atbildēju: Kungs, kas tu esi? Un Viņš sacīja man: Es esmu Jēzus Nācarietis, ko tu vajā.
⁹Un tie, kas bija kopā ar mani, gaismu gan redzēja, bet Viņa balsi, kas ar mani runāja, nedzirdēja.
¹⁰Es sacīju: Kungs, kas man jādara? Bet Kungs sacīja man: Celies, ej uz Damasku, un tur tev pateiks visu, kas tev jādara.
¹¹Un tā kā es no tās gaismas spilgtuma nevarēju vairs redzēt, pavadoņi veda mani aiz rokas, un tā es nonācu Damaskā.
¹²Tur Ananija, bauslības vīrs, par ko liecina visi tur dzīvojošie jūdi,
¹³Atnāca un, nostājies pie manis, sacīja man: Brāli Saul, topi redzīgs! Un es tanī pat stundā uzlūkoju viņu,
¹⁴Bet viņš sacīja: Mūsu tēvu Dievs tevi izredzējis, lai tu atzītu Viņa prātu un redzētu Taisnīgo, un dzirdētu balsi no Viņa mutes;
¹⁵Jo tu visiem ļaudīm liecināsi par Viņu to, ko redzēji un dzirdēji.
¹⁶Un ko tagad vēl kavējies? Celies un pieņem kristību, un, Viņa vārdu piesaucis, nomazgā savus grēkus!
¹⁷Bet notika, kad atgriezos Jeruzalemē un svētnīcā lūdzu Dievu, ka es tiku garā aizrauts;
¹⁸Un es redzēju Viņu man sakām: Steidzies un žigli izej no Jeruzalemes, jo viņi tavu liecību par mani nepieņems.
¹⁹Un es sacīju: Kungs, viņi zina, ka es tos, kas uz Tevi ticēja, metu cietumā un šaustīju sinagogās.
²⁰Un kad Tava liecinieka Stefana asinis tika izlietas, es biju klāt un piekritu tam, un sargāju drēbes tiem, kas viņu nonāvēja.
²¹Un Viņš man sacīja: Ej, jo es tevi sūtīšu tālumā starp pagāniem.
²²Uzklausījuši viņu līdz šiem vārdiem, tie pacēla savas balsis, sacīdami: Nost tādu no šīs zemes, jo tāds nedrīkst dzīvot!
²³Bet, kad tie kliedza un nometa savas drēbes, un svieda putekļus gaisā,
²⁴Priekšnieks lika viņu ievest mītnē, šaustīt rīkstēm un mocīt viņu, lai uzzinātu, kāda iemesla dēļ tie tā kliedza uz viņu.
²⁵Un kad tie sasēja viņu siksnām, Pāvils sacīja virsniekam, kas stāvēja viņam klāt: Vai jums atļauts šaustīt nenotiesātu Romas pilsoni?
²⁶To dzirdējis, virsnieks aizgāja pie priekšnieka un paziņoja viņam, sacīdams: Ko tu gribi darīt? Šis cilvēks taču ir Romas pilsonis.
²⁷Tad priekšnieks, piegājis, jautāja viņam: Saki man, vai tu esi romietis? Un viņš sacīja: Jā!
²⁸Tad priekšnieks atbildēja: Es šo pilsonību ieguvu par augstu maksu. Un Pāvils sacīja: Bet es tāds jau esmu dzimis.
²⁹Tad tūdaļ aizgāja no viņa tie, kas taisījās viņu mocīt. Bet priekšnieks, uzzinājis, ka viņš ir Romas pilsonis, izbijās, jo bija viņu saistījis.
³⁰Bet nākošajā dienā, gribēdams skaidrāk zināt, kāpēc jūdi viņu apsūdz, viņš to atbrīvoja un, pavēlējis sanākt priesteriem un visai augstajai tiesai, izveda Pāvilu un nostādīja viņu starp tiem.

Chapter 23

¹Bet Pāvils, uzlūkodams augsto tiesu, sacīja: Vīri, brāļi, es pēc vislabākās sirdsapziņas esmu dzīvojis Dieva priekšā līdz pat šai dienai.
²Te augstais priesteris Ananija pavēlēja tiem, kas ap to stāvēja, sist viņam pa muti.
³Tad Pāvils sacīja viņam: Dievs tevi sitīs, tu nobaltinātā siena! Tu sēdi, lai mani tiesātu pēc likuma, bet pret likumu pavēli mani sist.
⁴Un klātesošie sacīja: Tu zaimo augsto Dieva priesteri?
⁵Bet Pāvils sacīja: Es nezināju, ka viņš ir augstais priesteris, jo ir rakstīts: Savas tautas priekšnieku tev nebūs zaimot.
⁶Bet Pāvils, zinādams, ka viena daļa ir saduceji un otra - farizeji, sauca augstajā tiesā: Vīri, brāļi! Es esmu farizejs un farizeju dēls; mani tiesā cerības dēļ un mirušo augšāmcelšanās dēļ.
⁷Kad viņš to pateica, izcēlās nesaskaņas farizeju un saduceju starpā, un pūlis sašķēlas.
⁸Jo saduceji saka, ka nav ne augšāmcelšanās, ne eņģeļu, ne gara, bet farizeji visu to atzīst.
⁹Tad izcēlās liela kliegšana. Daži no farizejiem cēlās un strīdējās, sacīdami: Mēs nekā ļauna pie šī cilvēka neatrodam. Kas tad, ja gars vai eņģelis viņam runājis?
¹⁰Kad strīds kļuva lielāks, priekšnieks, bīdamies, ka tie Pāvilu nesaplosa, pavēlēja kareivjiem iet un izraut viņu no to vidus, un ievest kareivju mītnē.
¹¹Nākošajā naktī Kungs viņam piestājās un sacīja: Esi pastāvīgs! Kā tu par mani liecināji Jeruzalemē, tā tev jāliecina arī Romā.
¹²Kad diena bija uzaususi, daži no jūdiem sapulcējās un deva solījumu, sacīdami: Mēs neēdīsim un nedzersim, kamēr Pāvilu nenonāvēsim.
¹³Bet to, kas tā sazvērējušies, bija vairāk nekā kā četrdesmit vīru.
¹⁴Tie aizgāja pie augstajiem priesteriem un vecākajiem un sacīja: Mēs devām solījumu nekā nebaudīt, iekams Pāvilu nenonāvēsim.
¹⁵Tagad jūs kopā ar augsto tiesu ziņojiet priekšniekam, lai viņš to atved pie jums it kā viņa rūpīgākai nopratināšanai, bet mēs būsim gatavi viņu nonāvēt, pirms viņš šeit tuvosies.
¹⁶Pāvila māsas dēls, dzirdēdams par šo viltību, nāca, iegāja kareivju mītnē un paziņoja Pāvilam.
¹⁷Tad Pāvils, pieaicinājis vienu no virsniekiem pie sevis, sacīja: Aizved šo jaunekli pie priekšnieka, jo viņam ir kaut kas tam ziņojams.
¹⁸Tad tas paņēma to līdz, un aizvedis pie priekšnieka, sacīja: Apcietinātais Pāvils lūdza man atvest šo jaunekli pie tevis, jo viņam esot kaut kas tev sakāms.
¹⁹Priekšnieks, paņēmis viņu pie rokas, aizgāja ar to savrup un jautāja viņam: Kas tas ir, ko tu gribi man ziņot?
²⁰Tad viņš sacīja: Jūdi norunājuši lūgt tevi, lai tu rītdien vestu Pāvilu uz augsto tiesu it kā viņa rūpīgākai nopratināšanai;
²¹Bet tu netici tiem, jo no tiem vairāk nekā četrdesmit vīru uzglūn viņam. Tie solījušies neēst un nedzert, iekams viņu nenonāvēs, un tagad tie sagatavoti un gaida tavu piekrišanu.
²²Tad priekšnieks atlaida jaunekli, pavēlēdams nevienam nesacīt, ka to viņam paziņojis.
²³Un viņš, pasaucis divus virsniekus, sacīja tiem: Sagatavojiet trešajai nakts stundai divi simti kareivju, kas lietu uz Cēzareju, un septiņdesmit jātniekus, un divi simti šķēpnešus.
²⁴Un sakārtojiet jājamos lopus, lai Pāvilu uzsēdinātu un novestu viņu veselu pie zemes pārvaldnieka Fēliksa.
²⁵(Jo viņš baidījās, ka jūdi kādreiz nepaņem to ar varu un nenonāvē, un vēlāk viņam pašam nebūtu jācieš zaimi, it kā viņš gribējis naudu pieņemt.)
²⁶Viņš rakstīja šāda satura vēstuli: Klaudijs Lizijs sveicina viscienīgāko zemes pārvaldnieku Fēliksu.
²⁷Šo vīru jūdi bija saņēmuši un taisījās nogalināt, bet es, uzzinājis, ka viņš ir romietis, piesteidzos ar karaspēku un izglābu to;
²⁸Bet gribēdams zināt, kādu vainu tie viņam pārmet, es to novedu viņu augstajā tiesā.
²⁹Es atradu, ka tie viņu apsūdz bauslības jautājumos, bet ne noziegumā, kas pelnītu nāvi vai važas.
³⁰Kad man tika ziņots par slazdiem, ko tie viņam sagatavojuši, es nosūtīju viņu pie tevis, paziņodams arī sūdzētājiem, lai tie izsakās tavā priekšā. Paliec vesels!
³¹Tad kareivji, izpildot pavēli, ņēma Pāvilu un naktī aizveda uz Antipatrīdu.
³²Nākošajā dienā, atlaiduši jātniekus iet ar viņu tālāk, paši atgriezās karaspēka mītnē.
³³Nonākuši Cēzarejā un atdevuši vēstuli zemes pārvaldniekam, tie veda arī Pāvilu viņa priekšā.
³⁴To izlasījis, tas vaicāja, no kāda apgabala viņš, un, uzzinājis, ka no Kilikijas,
³⁵Viņš teica: Es tevi uzklausīšu, kad atnāks tavi apsūdzētāji; un viņš pavēlēja to apsargāt Heroda tiesas pilī.

Chapter 24

¹Pēc piecām dienām augstais priesteris Ananija kopā ar dažiem vecākajiem un kādu runātāju Tertullu atnāca pie zemes pārvaldnieka, lai vērstos pret Pāvilu.
²Kad Pāvils bija atsaukts, Tertulls sāka to apsūdzēt, sacīdams: Pateicoties tev un tavai aizgādībai, mēs dzīvojam pilnīgā mierā un daudz kas ticis labots
³Visteicamākais Fēliks! Un mēs vienmēr un visur to visā pateicībā atzīstam.
⁴Bet lai pārāk ilgi tevi neaizkavētu, es lūdzu savā laipnībā īsumā uzklausīt mūs.
⁵Mēs atradām, ka šis cilvēks ir mēris un nemiera cēlājs starp visiem jūdiem visā pasaulē un Nācarieša sektas vadītājs,
⁶Kas mēģināja apgānīt arī svētnīcu. Mēs viņu notvērām un gribējām tiesāt pēc mūsu likuma.
⁷Bet priekšnieks Lizijs atnāca ar lielu spēku un, izrāvis to no mūsu rokām,
⁸Pavēlēja, lai apsūdzētāji nāk pie tevis. Tu pats, viņu nopratinājis, varēsi uzzināt visu to, par ko mēs viņu apsūdzam.
⁹Arī jūdi tam piekrita un sacīja, ka tas tā ir.
¹⁰Tad Pāvils, kad zemes pārvaldnieks māja viņam runāt, atbildēja: Zinādams, ka tu daudz gadus esi šīs tautas tiesnesis, es drošu prātu aizstāvu sevi.
¹¹Tu vari pārliecināties, ka nav vairāk kā divpadsmit dienu, kopš es aizgāju uz Jeruzalemi pielūgt Dievu;
¹²Un viņi nav atraduši mani svētnīcā ar kādu strīdamies, ne ļaudis kūdām uz sacelšanos ne sinagogās,
¹³Ne pilsētā; tie nevar tev pierādīt arī to, par ko tie mani apsūdz.
¹⁴Bet atzīstos tanī, ka es pēc tās mācības, ko viņi sauc par maldu mācību, kalpoju savam Tēvam un Dievam, ticēdams visam, kas uzrakstīts bauslībā un praviešos.
¹⁵Un man ir cerība uz Dievu un uz taisnīgo un netaisnīgo augšāmcelšanos, kādu arī viņi paši gaida.
¹⁶Tāpēc es arī cenšos vienmēr paturēt tīru sirdsapziņu Dieva un cilvēku priekšā.
¹⁷Bet pēc vairākiem gadiem es atnācu, lai nodotu dāvanas savai tautai un upurētu, un dotu solījumus.
¹⁸Un viņi mani atrada svētnīcā šķīstītu, ne pūlī un ne drūzmā.
¹⁹Tāpēc dažiem Āzijas jūdiem vajadzēja būt šeit tavā priekšā un apsūdzēt, ja tiem kas būtu pret mani.
²⁰Vai šie paši lai saka, kādu netaisnību tie manī atklājuši, kad es stāvēju augstās tiesas priekšā,
²¹Vai vienīgi saucienu dēļ, ko es saucu, viņu vidū stāvēdams: jūs šodien mani tiesājat mirušo augšāmcelšanās dēļ.
²²Tad Fēlikss, labi šo mācību pazīdams, atlika šo lietu, sacīdams: Es jūs uzklausīšu, kad atnāks priekšnieks Lizijs.
²³Un viņš pavēlēja virsniekam to apsargāt, dot viņam mieru un neliegt nevienam no savējiem sniegt viņam pakalpojumus.
²⁴Pēc dažām dienām atnāca Fēlikss kopā ar Druzillu, savu sievu, kas bija jūdiete, un, ataicinājis Pāvilu, klausījās viņu par ticību uz Jēzu Kristu.
²⁵Kad viņš runāja par taisnību un par šķīstību, un nākamo tiesu, tad Fēlikss pārbijās un atbildēja: Tagad ej! Attiecīgā brīdī es tevi atkal aicināšu. 26.

Chapter 25
¹Nonācis šinī apgabalā, Fēsts pēc trim dienām devās no Cēzarejas uz Jeruzalemi.
²Augstie priesteri un ievērojamākie jūdi apsūdzēja viņam Pāvilu un griezās pie viņa,
³Izlūgdamies labvēlību pret to, lai viņš pavēlētu vest to uz Jeruzalemi, jo tiem bija slepens nodoms ceļā viņu nonāvēt.
⁴Tad Fēsts atbildēja, ka Pāvils tiek apsargāts Cēzarejā, bet viņš pats drīzumā došoties ceļā.
⁵Viņš sacīja: Kas no jums var, lai nāk līdz un, ja šis vīrs noziedzies, lai apsūdz viņu!
⁶Palicis ar tiem ne vairāk kā astoņas vai desmit dienas, viņš atgriezās Cēzarejā un otrā dienā, noturēdams tiesas sēdi, lika atvest Pāvilu.
⁷Kad viņš bija atvests, no Jeruzalemes atnākušie jūdi nostājās ap viņu, celdami daudz un smagas apsūdzības, kuras tie nevarēja pierādīt.
⁸Pāvils aizstāvējās: Es neesmu grēkojis ne pret jūdu likumu, ne pret svētnīcu, ne pret ķeizaru.
⁹Tad Fēsts, gribēdams parādīt jūdiem labvēlību, atbildēja Pāvilam, sacīdams: Vai tu gribi iet uz Jeruzalemi, lai tur tevi tiesātu manā priekšā par šīm lietām?
¹⁰Bet Pāvils sacīja: Es stāvu ķeizara tiesas priekšā, tur pienākas mani tiesāt. Jūdiem neesmu ļaunu darījis, kā tu to vēl labāk zini.
¹¹Ja es esmu darījis netaisnību vai kaut ko tādu, par ko būtu nāvi pelnījis, tad es neatsakos mirt. Bet ja nekā tāda nav, par ko viņi mani apsūdz, neviens nevar mani tiem nodot. Es pārsūdzu ķeizaram.
¹²Tad Fēsts, apspriedies ar augsto tiesu, atbildēja: Tu parsūdzēji ķeizaram? Pie ķeizara tu iesi!
¹³Kad dažas dienas bija pagājušas, ķēniņš Agripa un Berenīke ieradās Cēzarejā apsveikt Fēstu.
¹⁴Kad tie vairākas dienas tur uzturējās, Fēsts izstāstīja ķēniņam par Pāvilu, sacīdams: Fēlikss atstājis cietumā kādu vīru.
¹⁵To augstie priesteri un jūdu vecākie apsūdzēja man, kad biju Jeruzalemē, lūgdami, lai viņu notiesā.
¹⁶Es tiem atbildēju, ka romiešiem nav paraduma notiesāt kādu cilvēku, pirms apsūdzētajam nav stājušies pretim sūdzētāji un tas nav dabūjis iespēju aizstāvēties un pierādīt savu nevainību.
¹⁷Kad tie bija sanākuši, es bez vilcināšanās nākošajā dienā, tiesas krēslā sēdēdams, pavēlēju šo vīru atvest.
¹⁸Kad uzstājās apsūdzētāji, tie neuzrādīja nevienu vainu, kurā es varētu saskatīt kādu ļaunumu.
¹⁹Bet tie cēla apsūdzību pret to par viņu pašu reliģiju un par kādu Jēzu, kas miris, bet Pāvils apgalvo, ka Viņš dzīvo.
²⁰Šādus jautājumus nepārzinādams, es sacīju, vai viņš negrib iet uz Jeruzalemi, lai tie viņu tur tiesātu.
²¹Bet kad Pāvils pārsūdzēja, lai viņu atstāj ķeizara spriedumam, es pavēlēju viņu apsargāt, kamēr to sūtīšu pie ķeizara.
²²Tad Agripa sacīja Fēstam: Es pats arī vēlētos dzirdēt šo cilvēku. Tas atbildēja: Rīt tu viņu dzirdēsi.
²³Nākošajā dienā, kad lielā greznumā ieradās Agripa un Berenīke un kopā ar virsniekiem un pilsētas dižciltīgajiem vīriem iegāja tiesas telpās, Fēsts pavēlēja atvest Pāvilu.
²⁴Un Fēsts sacīja: Ķēniņ Agripa un visi vīri, kas līdz ar mums šeit esat! Jūs redzat to, kura dēļ Jeruzalemē man uzmācās viss jūdu vairums, lūgdami un kliegdami: Šis nedrīkst ilgāk dzīvot.
²⁵Bet es pārliecinājos, ka viņš nav nekā nodarījis, par ko būtu nāvi pelnījis. Kad viņš pats pārsūdzēja ķeizaram, es nolēmu viņu sūtīt turp.
²⁶Bet man nav nekā noteikta, ko par viņu kungam rakstīt. Tāpēc es viņu atvedu pie jums un sevišķi pie tevis, ķēniņ Agripa, lai pēc nopratināšanas man būtu ko rakstīt.
²⁷Jo, man šķiet, būtu neprātīgi sūtīt cietumnieku, neminot viņa vainas.

Chapter 26
¹Agripa sacīja Pāvilam: Tev atļauts runāt par sevi. Tad Pāvils izstiepa roku un iesāka aizstāvēšanos.
²Es jūtos laimīgs, ķēniņ Agripa, ka es šodien varu aizstāvēties tavā priekšā pret visu, par ko jūdi mani apsūdz.
³Jo vairāk tāpēc, ka tu zini visas jūdu paražas un strīdus jautājumus; tāpēc es tevi lūdzu pacietīgi mani uzkausīt.
⁴Manu dzīvi no pat jaunības, kāda tā bijusi no sākuma manas tautas vidū Jeruzalemē, zina visi jūdi.
⁵Viņi pazīst mani no sākuma (ja tie gribētu liecināt), ka es esmu dzīvojis pēc mūsu reliģijas visstingrākā novirziena, būdams farizejs.
⁶Un tagad es stāvu tiesas priekšā par cerību uz apsolījumu, ko Dievs devis mūsu tēviem;
⁷To mūsu divpadsmit ciltis, dienām un naktīm kalpodamas, cer sasniegt. Šīs cerības dēļ, ķēniņ, jūdi mani apsūdz.
⁸Kāpēc jums šķiet neticami, ka Dievs uzmodina mirušos?
⁹Arī es domāju, ka man vajag Nācarieša Jēzus vārdam daudz pretoties.
¹⁰To es arī darīju Jeruzalemē. Saņēmis pilnvaras no augstajiem priesteriem, es daudzus no svētajiem ieslēdzu cietumos un viņu nonāvēšanai devu savu piekrišanu.
¹¹Visās sinagogās, daudzkārt tos sodīdams, es piespiedu zaimot un, pārāk pret tiem trakodams, vajāju tos pat svešās pilsētās.
¹²Ar augsto priesteru pilnvaru un atļauju iedams šinī nolūkā uz Damasku,
¹³Ceļā dienas vidū, ķēniņ, es redzēju gaismu no debesīm, kas bija spožāka par sauli, apspīdam mani un tos, kas bija kopā ar mani.
¹⁴Kad mēs visi nokritām zemē, es dzrdēju balsi ebreju valodā man sakām: Saul, Saul, kāpēc tu mani vajā? Grūti tev spert dzenulim pretim.
¹⁵Tad es sacīju: Kungs, kas Tu esi? Kungs teica: Es esmu Jēzus, ko tu vajā.
¹⁶Bet celies un nostājies uz savām kājām, jo es tāpēc tev parādījos, lai ieceltu tevi par kalpu un liecinieku tam, ko es tev atklāšu,
¹⁷Izraudzīdamies tevi no tautas un pagāniem, pie kuriem es tevi tagad sūtu
¹⁸Atvērt viņu acis, lai tie no tumsas atgrieztos gaismā un no sātana varas pie Dieva, lai tie ticībā uz mani saņemtu grēku piedošanu un mantojumu svēto pulkā.
¹⁹Tāpēc, ķēniņ Agripa, es šai debesu parādībai nebiju nepaklausīgs,
²⁰Bet es sludināju vispirms tiem, kas Damaskā un Jeruzalemē, un visā jūdu zemē, kā arī pagāniem, lai nožēlo grēkus un atgriežas pie Dieva, un dara darbus, kas ir grēku nožēlas cienīgi.
²¹Šī iemesla dēļ, kad biju svētnīcā, jūdi mani sagrāba un mēģināja nonāvēt.
²²Bet Dieva palīdzības sargāts, es stāvu līdz šai dienai kā liecinieks maziem un lieliem, neko citu nesacīdams, kā vien to, ko pravieši un Mozus runājuši par to, kas notiks.
²³Ka Kristum jācieš, ka Viņš pirmais no miroņiem augšāmcelsies, lai sludinātu gaismu savai tautai un pagāniem.
²⁴Kad viņš tā runāja un aizstāvējās, Fēsts sacīja skaļā balsī: Neprātīgais Pāvil, daudzās mācības noved tevi līdz ārprātam!
²⁵Tad Pāvils sacīja: Viscienīgākais Fēst, es neesmu ārprātīgs, bet es runāju patiesus un pādomātus vārdus,
²⁶Jo to visu zina arī ķēniņš, uz kuru es vaļsirdīgi runāju. Es domāju, ka nekas no tā viņam nav apslēpts, jo tas nav noticis kādā nebūt kaktā.
²⁷Ķēniņ Agripa, vai tu tici pravoešiem? Es zinu, ka tu tici.
²⁸Tad Agripa sacīja Pāvilam: Tu gandrīz mani pārliecini kļūt par kristīgo.
²⁹Un Pāvils sacīja: Lai Dievs dod, ka ne tikai gandrīz, bet pilnīgi nevien tu, bet arī visi, kas dzird, šodien kļūtu tādi, kāds es esmu, tikai bez šīm važām.
³⁰Tad piecēlās ķēniņš un zemes pārvaldnieks, un Berenīke, un tie, kas kopā ar viņiem sēdēja.
³¹Aizgājuši tie sarunājās savā starpā, sacīdami: Šis cilvēks neko tādu nav darījis, ar ko būtu pelnījis nāvi vai važas.
³²Bet Agripa sacīja Fēstam: Šo cilvēku varētu atbrīvot, ja viņš nebūtu pārsūdzējis ķeizaram.

Chapter 27
¹Kad bija nolemts, ka Pāvilam jāpārceļas uz Itāliju, viņu kopā ar citiem cietumniekiem nodeva ķeizara karaspēka vienības simtniekam, vārdā Jūlijam.
²Iekāpuši kādā Andrumetijas kuģī, mēs aizbraucām, sākdami ceļojumu gar Āzijas piekrasti. Maķedonietis Aristarhs no Tesalonīkes bija pie mums.
³Nākošajā dienā mēs nonācām Sidonā. Jūlijs apgājās ar Pāvilu cilvēcīgi un atļāva aiziet pie draugiem, lai tie viņu apgādātu.
⁴No turienes aizbraukuši, mēs braucām lejpus Kiprai, jo bija pretvējš.
⁵Pārbraukuši jūru gar Kilikiju un Pamfīliju, mēs nonācām Listrā, kas atrodas Likijā.
⁶Tur simtnieks, atradis kādu kuģi no Aleksandrijas, kas brauca uz Itāliju, pārvietoja mūs tanī.
⁷Daudzas dienas lēni braukdami, mēs tikko nonācām iepretim Knidai, tāpēc ka vējš mums traucēja, un braucām gar Krētu netālu no Salmones.
⁸Ar grūtībām, garām braukdami, mēs nonācām kādā vieta, ko sauc par Labo ostu. Tās tuvumā atradās Talasas pilsēta.
⁹Bet bija pagājis ilgs laiks, un kuģošana vairs nebija droša, jo arī gavēnis jau bija pagājis, un Pāvils brīdinājā tos,
¹⁰Sacīdams viņiem: Vīri, es redzu, ka kuģošana sāk izvērsties briesmās un lielā postā ne tikai kravai un kuģim, bet arī mūsu dzīvībām.
¹¹Bet virsnieks vairāk ticēja stūrmanim un kuģa īpašniekam nekā tam, ko sacīja Pāvils.
¹²Tā kā osta nebija piemērota pārziemošanai, daudzi nāca pie atziņas aizbraukt no turienes un, ja iespējams, nokļūt Foinīkā, lai tur pārziemotu. Tā ir Krētas osta, kas atvērta pret dienvidvakariem un ziemeļvakariem.
¹³Dienvidu vējam pūšot, viņi domāja sasniegt savu nodomu, un pacēluši enkurus, brauca gar Krētu.
¹⁴Bet neilgi pēc tam sacēlās pret to viesuļvētra, ko sauc par ziemeļrīteni.
¹⁵Kuģis tika aizrauts, un tas nespēja pretoties vējam. Nododot kuģi vētras varā, mēs tikām aiznesti.
¹⁶Mēs braucām gar kādu salu, kas saucās Kauda, un mēs tikko spējām valdīt laivu.
¹⁷To izvilkuši, viņi pielietoja glābšanas līdzekļus un apsēja kuģi. Bīdamies nokļūt Sirtē, viņi nolaida buras un ļāvās nest.
¹⁸Kad mūs vētra ļoti svaidīja, otrā dienā viņi nometa daļu kravas.
¹⁹Bet trešajā dienā viņi savām rokām izmeta kuģa rīkus.
²⁰Kad vairākas dienas nebija redzama ne saule, ne zvaigznes un trakoja liela vētra, mums zuda katra cerība izglābties.
²¹Tā kā viņi ilgi nebija ēduši, Pāvils nostājās viņu vidū un sacīja: Vīri, jums vajadzēja mani paklausīt un neatstāt Krētu. Tad jūs izsargātos no šīm grūtībām un zaudējumiem.
²²Tagad es jums atgādinu: nezaudējiet drosmi, jo neviens no jums bojā neies, tikai kuģis.
²³Jo šinī naktī man piestājās Dieva eņģelis, kam es piederu un kam kalpoju,
²⁴Sacīdams: Nebīsties, Pāvil, tev jāstājas ķeizara priekšā un, lūk, Dievs tev dāvājis visus, kas kopā ar tevi brauc.
²⁵Tāpēc, vīri, nezaudējiet drosmi, jo es ticu Dievam, ka tā notiks, kā man tika sacīts.
²⁶Bet mums jānokļūst kādā salā.
²⁷Bet pēc tam iestājās četrpadsmitā nakts, un mēs ap pusnakti braucām pa Adrijas jūru. Tad jūrnieki nojauta, ka tuvojamies zemei.
²⁸Nolaiduši lodi, tie atrada divdesmit asis, bet nedaudz tālāk tie izmērīja piecpadsmit.
²⁹Baidīdamies uzskriet klintīm, tie kuģa pakaļgalā izmeta četrus enkurus un gaidīja dienu austam.
³⁰Bet jūrnieki, nolaižot laivu jūrā, mēģināja aizbēgt no kuģa, izlikdamies, it kā viņi gribētu priekšgalā nolaist enkurus.
³¹Tad Pāvils sacīja virsniekiem un kareivjiem: Ja šie kuģī nepaliek, jūs nevarat tikt izglābti.
³²Tad kareivji pārcirta laivas virves un ļāva tai nokrist.
³³Gaismai austot, Pāvils lūdza visus pieņemt barību, sacīdams: Šodien ir četrpadsmitā diena, kamēr jūs, nekā neēduši, gaidāt un neko neesat baudījušī.
³⁴Tāpēc es jūs lūdzu pieņemt barību jūsu veselības dēļ, jo nevienam no jums ne mats no galvas nezudīs.
³⁵To pateicis, viņš paņēma maizi, visu priekšā pateicās Dievam un, to pārlauzis, sāka ēst.
³⁶Tad visi kļuva drošāki un sāka ēst.
³⁷Pavisam kuģī mēs bijām divsimt septiņdesmit sešas dvēseles.
³⁸Paēduši līdz sātam, viņi izmeta kviešus jūrā, lai atvieglotu kuģi.
³⁹Kad iestājās diena, viņi zemi nepazina, bet saskatīja kādu līci ar lēzenu krastu. Tanī viņi domāja, ja tas iespējams, izmest kuģi.
⁴⁰Atbrīvojuši enkurus, viņi ļāvās jūrai. Tad tie, atraisījuši stūres un pacēluši priekšējās buras pa vējam, stūrēja uz krastu.
⁴¹Mēs nokļuvām joslā starp jūras ietekām, un viņi tur uzvadīja kuģi. Tā priekšgals palika nekustīgs, bet pakaļgalu jūras viļņi sadauzīja.
⁴²Tad kareivjiem radās nodoms apcietinātos nonāvēt, lai kāds neaizpeldētu un neizbēgtu.
⁴³Bet virsnieks, gribēdams glābt Pāvilu, neļāva tam notikt. Viņš pavēlēja tiem, kas prata peldēt, pirmajiem mesties ārā un, zemi sasniedzot, glābties.
⁴⁴Pārējos viņi novietoja: citus uz dēļiem, citus uz kuģa atliekām. Un tā notika, ka visi ļaudis nokļuva uz sauzemes.

Chapter 28
¹Izglābušies mēs uzzinājām, ka salu sauc par Melitu. Svešinieki parādīja mums ne mazums laipnības.
²Sakūruši uguni, viņi mūs atspirdzināja, jo bija iestājies lietus un aukstums.
³Kad Pāvils salasīja kādu gubu žagaru un tos pielika ugunskuram; tad karstuma dēļ izlīda odze un apvijās ap viņa roku.
⁴Tad iedzimtie, redzēdami rāpuli karājamies pie viņa rokas, sarunājās savā starpā: Tiešām, šis cilvēks ir slepkava; no jūras viņš izglābās, bet atriebība neļauj viņam dzīvot.
⁵Bet viņš rāpuli nokratīja ugunī, necietis nekā ļauna. (Mk.16,18)
⁶Tie domāja, ka viņš uztūks, piepeši pakritīs un nomirs. Bet pēc ilgas gaidīšanas, redzēdami, ka viņam nekas ļauns nenotiek, tie pārdomāja un sacīja: Viņš ir dievs. (Apd.14,10-11)
⁷Šinī apvidū salas priekšniekam, vārdā Publijam, bija īpašumi. Viņš mūs uzņēma un trīs dienas laipni deva pajumti.
⁸Bet notika, ka Publija tēvs gulēja slims ar drudzi un asins sērgu. Pāvils iegāja pie viņa, pielūdza Dievu un, uzlicis tam rokas, izdziedināja to.
⁹Kad tas bija noticis, visi, kas salā slimoja, nāca un tika izdziedināti.
¹⁰Viņi mums izrādīja lielu godu un, mums aizbraucot, deva līdz visu nepieciešamo.
¹¹Pēc trim mēnešiem mēs aizbraucām Aleksandrijas kuģī, kas pārziemoja salā un kam bija Kastora zīme.
¹²Nonākuši Sirakūzās, mēs tur palikām trīs dienas.
¹³No turienes, gar piekrasti braucot, mēs nonācām Rēgijā; un kad pēc vienas dienas sacēlās dienvidu vējš, mēs otrā dienā nonācām Puteolos.
¹⁴Tur mēs atradām brāļus un viņi lūdza mūs palikt pie tiem septiņas dienas. Tā mēs nonācām Romā.
¹⁵Turienes brāļi, to izdzirduši, steidzās mums pretim līdz pat Apija forumam un Trīs tavernām. Pāvils, tos ieraudzījis, pateicās Dievam, un viņam radās drosme.
¹⁶Kad nonācām Romā, Pāvilam tika atļauts palikt savrup ar kareivi, kas viņu apsargāja.
¹⁷Bet pēc trim dienām, viņš saaicināja ievērojamākos jūdus. Kad tie sanāca, viņš tiem sacīja: Vīri, brāļi, es neko neesmu darījis ne pret tautu, ne tēvu ieražām. Tomēr Jeruzalemē mani sastīja un nodeva romiešu rokās.
¹⁸Tie, mani nopratinājuši, gribēja atbrīvot, jo man nebija nevienas ar nāvi sodāmas vainas.
¹⁹Tā kā jūdi pretojās, es biju spiests pārsūdzēt ķeizaram, bet ne tāpēc, lai apsūdzētu savu tautu.
²⁰Šī iemesla dēļ es jūs ielūdzu, lai jūs redzētu un ar jums runātu, jo šinīs važās esmu ieslēgts Izraēļa cerības dēļ,
²¹Bet tie viņam sacīja: Mēs neesam ne vēstules no Jūdejas saņēmuši par tevi, ne arī kāds no brāļiem ieradies ko vēstīt vai ko ļaunu par tevi runāt.
²²Tomēr mēs vēlamies no tevis dzirdēt, ko tu domā, jo mums par šo sektu zināms, ka tai visur pretojas.
²³Tad daudzi, noteikuši viņam dienu, ieradās viņa mājoklī. Viņš tiem no agra rīta līdz vakaram izskaidroja, apliecinādams Dieva valstību un pārliecinādams par Jēzu, sākot ar Mozus bauslību un praviešiem.
²⁴Un citi ticēja tam, kas tika runāts, bet citi neticēja.
²⁵Viņu starpā nebija vienprātības. Viņi aizgāja, kad Pāvils sacīja šo vienu vārdu: Svētais Gars pareizi runājis mūsu tēviem caur pravieti Isaju,
²⁶Sacīdams: Ej pie šīs tautas un saki viņiem: ausīm jūs dzirdēsiet un nesapratīsiet, skatīdamies jūs skatīsieties un neredzēsiet.
²⁷Jo šīs tautas sirds ir nocietināta, un ar ausīm tiem grūti dzirdēt, un savas acis tie aizvēruši, lai ar acīm tie neredzētu un ar ausīm nedzirdētu, un sirdī nesaprastu, un neatgrieztos, un es tos neizdziedinātu. (Is.6,9-10; Mt.13,14-15)
²⁸Tad lai jums tas zināms, ka Dievs pagāniem sūtījis pestīšanu un tie to dzirdēs.
²⁹Kad viņš to pateica, jūdi, savā starpā stipri strīdēdamies, aizgāja no viņa.
³⁰Bet viņš palika savā īrētajā dzīvoklī veselus divus gadus un pieņēma visus, kas pie viņa nāca.
³¹Neviena netraucēts, viņš sludināja Dieva valstību un visā paļāvībā mācīja par Kungu Jēzu Kristu.